Andras Manfeldes Poēma ar mammu ir kā kolhoza laiku Straumēni
Pēc apmēram astoņu gadu pārtraukuma Andra Manfelde atsākusi rakstīt dzeju, nesen iznākusi viņas Poēma ar mammu. Šī grāmata iesākās jau pirms tās iznākšanas cietos vākos, jo uzrakstītos dzejoļus Manfelde vispirms publicēja savā Facebook profilā kopā ar dzimtas fotogrāfijām. Sociālo tīklu raibumā uzduroties kaut kam ar mūžības smagumu, pārsteigums tikai pastiprināja emocijas, sastopoties ar Poēmas ar mammu tēliem, un, spriežot pēc komentāriem, tā nebija tikai man vienai. Aiztraucos uz Liepāju dzejnieci intervēt, tāpēc arī zinu poēmas tapšanas priekšvēsturi: viss sācies, kad, dodoties skatīties jaunu dzīvokli Liepājā, ceļš vedis garām bērnības vietām. Andra Manfelde izkāpusi un piedzīvojusi dīvainu sajūtu, kas valda arī grāmatā. Itin kā viņa vienlaikus atrastos bērnības vietās Kurzemē, pie Laides un Rudzīšu dižakmens, un vienlaikus tas ir pieaugušā prāts, kas zina akmens nosaukumu, kas zina tā dižakmens statusu un arī zina, kā viss beidzās.
Poēma ar mammu esot sveiciens Imanta Ziedoņa Poēmai par pienu. Bet par to «par» un «ar» autore kādu laiku esot domājusi. Tās ir bērnības atmiņas, bet mamma tajās nav centrālais personāžs. Taču aprakstīto bērnības pasauli veido apkaime un cilvēki, kuri visi kaut kādā veidā ir bijuši saistīti ar mammu. Vecvecmāte Auguste bijusi liela stāstītāja, tante Lidija un kādas gara vainas vārdzinātais pastarītis Jēkops.
Grāmatu var lasīt kā krājumu ar atsevišķiem dzejoļiem vai to cikliem, var arī meklēt poēmas vienoto dramaturģiju. Stāstītāja skatpunkts mainās: te ir stāsti pirmajā personā, kur vecvecmāte Auguste stāsta savu dzīvi: «man bija trejas meitas, man bija treji dēli, vienpadsmitajā gadā pirmo meiteni nokoda čūska tepat gravā.» Tante Lidija izkliedz savu likteni: nespēju karot ar kolhoza vīru dzeršanas postu un nāvei no zobiem izraut vīru. Mazprātiņš Jēkops saplūst vienā tēlā ar Antiņu tantes Lidijas ik vakaru stāstītajā pasakā par stikla kalnu un Saulcerīti, pasaku, kuras vidū tante vienmēr aizmiga. Tiecībā, ar kādu mazs bērns modina tanti, un vēlas stāsta turpinājumu — lai jājējs beidzot pietuvojas un ierauga Saulcerīti vaigā, ir tā pati kaislība, kas šajā poēmā: vēlreiz pietuvoties bērnībā neapzināti piedzīvotajam. Un šāda tuvošanās Poēmā ar mammu notiek trīsreiz.
Otra tuvošanās ir aprakstoša. Savā radošajā darbībā Andra Manfelde ir neatlaidīga mākslu robežu pārkāpēja. Kad lasu viņas romānu Virsnieku sievas, man šķiet, ka tā ir dzeja, jo teikumi jēgas ziņā ir pārāk piesātināti prozai. Bet, kad lasu dzeju, man liekas, ka Andra Manfelde zīmē. «Es jums uzzīmēšu visu, kā bija,» sola pirmās nodaļas devīze, un lasot sajūta ir tieši tāda, kā skatoties pār plecu zīmētājam. Zīmulis izēno vienu zīmējuma stūri, iznirst pazīstamas lietas, bet lapas otrā stūrī vīd tikai aptuveni ieskicēta figūra. Zīmētāja galvā viss jau ir gatavs, bet skatītājs/lasītājs zīmēto atpazīst pamazām. Un vai tam līdzīga nav arī bērna uztvere? Bērns vēro vispirms acīm tuvāko, bez vērtējuma, izpratnes par lietu sakarībām. Šķūņa «pūra lādē sabērts kombikorms, mucās graudi, malka, tačka, kapļi, lāpstas, lūžņi, mironis-auguste», viņas vecvecmāmiņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.