Ar izdzīvotājas gēnu

Noskatījos seriālu NETFLIX – Unbelievable. Par meitenīti, kuru izvaroja, bet kur apsūdzēja par viltus ziņošanu, jo nevarēja atrast pierādījumus. Izvarotājs bija ļoti rūpīgs pēdu slēpējs.
Kā tā meitene zaudēja visu – ģimeni, draugus, darbu, jo visi uzskatīja, ka viņa ir mele.
Un tad divas dāmas – izmeklētājas neatlaidās un varmāku atrada un vismaz dzīvi palikušie upuri saņēma kompensācijas. Nu mirušās neko nesaņēma , jo ir kapos, kā teiktu mūsu prezidents.

Man tas seriāls bija ļoti svarīgs taisnības uzvaras dēļ. Tie pozitīvie apliecinājumi tik ļoti ļoti ir vajadzīgi.

Ļoti girbu izlasīt šīs autores grāmatas.
Vai ir tikai – viss ir slikti, vai ir arī cerības.

Rudenī man bija tāds gadījums. Mana paziņa stāstīja par darbu bērnu dārzā Rīgā. Ka ejot visādi, ka bērni, viņu vecāki, un audzinātāji , aukles ir ļoti dažādi, Ka piemēram, viena auklīte esot tāda, kas bērnus ienīst. Piemēram, nododot maiņu, jau ejot prom, kad pieiet pie gultiņam, kurās guļ divgadnieki bērni, nobļaujās – kurš apdirsies un paraujot aiz kājas vienu puisīti, kurš kakā katru pusstundu, ka tas noteikti vainīgais. Parausta pamperu – nē tas neesot , kurš tad. Puisītis sāk raudāt, pamodies pārbijies, ka viņu rausta , bet tā sieviete nokliegusies – klusu visiem un bērni tik šņukstējuši palagos.

Nu es to stāstu noklausījos un neko. It kā aizmirsu, bet vienā brīdī jutu kā man pieaug trauksme. Kaut kā identificējos ar to mazo kakākjošo puisīti, kuru tur rausta un kuram tad uzkliedz – to situāciju, ka tu esi mazs un nevari sevi aizstāvēt. Un jo vairāk par to domāju, jao vairāk satraucos . Uzreiz iztēlojos sev zināmos mazos bērniņus, kurus rausta un uz kuriem kliedz niknas tantes.
Dzivojam mierā, paēduši esam, apģērbti un tomēr – tā daram pāri vājākiem, neaizsargātākiem. Nu tas ir drausmīgi.

Pareizi Džena raksta, ka aizlauzta dvēsele nav salīmējāma nav ārstējama. Tas ir drausmīgi, bet tas tā ir. Vai tas ir literāri spēcīgi izstāstīts, to es ļoti gribu uzzināt.