Runāt ar bērniem 1

Komentāri (1)

Sskaisle 03.03.2022. 23.33

Apsveicu. Meklēšu gan Belševicas, gan Pastores grāmatas. Gribu izlasīt.

Paldies par interviju, bet… es domāju,ka bērniem – nu vismaz tādiem līdz +- 10 gadiem, kaut gan vecums ne vienmēr sakrīt ar briedumu, par karu stāstīt nevajag, vai minimāli.
Monopols raidījumā kāda sieviete stāstīja,ka saviem mazajiem bērniem stāstījusi par to kā viņai piedzimis miris bērniņš, viņu brālītis vai māsiņa. Tas esot zinātniski pierādīts,ka tā ir pareizi. Varbūt, bet ….

Es jau vairākiem cilvēkiem esmu jautājusi,vai tikai man tā liekas, cik bērni ir nopietni kļuvuši. Cik maz smieklus es no viņiem dzirdu.
Man radi sūta bildes, pati satieku radu bērnus, draugu,paziņu bērnus. Man šķiet,ka trūkst bezrūpības, saulainuma bērnos.
Un tagad – par karu. Nezinu. Es drīzāk teiktu nē, nekā jā.

Grāmatā par Baltkrēpi nobeigumā ir rakstīts,ka straujā Ronas upe zēnu un zirgu aiznesa uz laimīgo salu. Es ar grāmatu rokās aizgāju pie omes. Inteliģentas, labas, mīļas omes un viņai saku, cik ļoti man tā grāmata patika un cik labi,ka zēns ar zirgu izglābās. Ome man saka , bet viņi taču noslīka.
Tas bija drausmīgi cik ilgi un cik sāpīgi es raudāju. Un cik reizes gāju pie omes strīdēties,ka viņai nav taisnība, ka grāmatā taču nekur nav rakstīts,ka noslīka. Gāju pie brāļa, pie māsām,lai viņi piekrīt man,ka abi taču palika dzīvi. Mēs vasaras pavadījām pie vecvecākiem.

Tas bija traumatiski. Tā pateikt bērnam? Vai tā vajadzēja, man mazai meitenītei nodarīt?

Tāpēc ja man būtu līdzīga situācija – es būtu daudz daudz daudz iecietīgāka – es atstātu bērnam cerību, ilūziju.
Es nezinu,kas jādara,lai bērnos atgrieztos bezrūpība.

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar: