Paula un trokšņi

Laime nelaimē ir Paulas gadījums. Tagad tāds – vienas pusesun anonīms stāsts….
Manos attālos- kā Skulme teica- pieprecētos rados ir mediķe, nepilnus 30 gadus nostrādājusi vienā darbavietā.
Pirms apmēram gada viņa uz krūts ievēroja izaugumu- ādas sabiezējumu. Tūlīt veica analīzes – tur viss normas robežās, bet radiologs neko nekonstatēja ,tā sievietēm pēc 50 gadiem esot un lai liekoties mierā.
Bet laiks gāja un tā mediķe jutās nevesela. Atkal veica visa veida izmeklējumus, analīzes normas robežās. Uz Rīgu pie onkologa norīkojumu nedeva, atrunāja pašai rīkoties, tie esot nervi,lai atpūšoties.
Īsāk sakot- vasarā sievietei konstatēja – Rīgā, nevis novada centrā kur viņa dzīvo, krūts vēzi pēdējā stadijā ar maz izredzēm izdzīvot.
Vienīgais,ko es varu izdarīt ir lūgties par saslimušo. Vajadzētu lūgties par visiem mediķiem,kuri ir uzņēmušies atbildību par cilvēku dzīvībām, vajadzētu. Jo veselais saprāts, valsts – konkrēti veselības ministrija, paši mediķi jau nekādu atbildību neuzņemas.