Paula un trokšņi • IR.lv

Paula un trokšņi

1
Paula Tisenkopfa. Foto — Ģirts Raģelis
Laura Dumbere

Līdz 24. oktobrim Laubes namā Pārdaugavā skatāma audiovizuāla mākslas izstāde Paštrokšņi, kas balstās Paulas Tisenkopfas vēža pieredzes stāstā. Tas ir atkailināts, ķermenisks un emocionāls vēstījums ārpus ierastajām mākslas valodas formām, jo tieši to dara vēzis — izved cilvēku ārpus normām

Sākot ceļojumu cauri izstādei Paštrokšņi, jau iztālēm skan bērna balsī izdziedāta dziesmiņa par meitenīti un nāves bailēm. Telpā pie vienas sienas redzama Paulas bērnības fotogrāfija, pie pretējās — viņas portrets pirms ķīmijterapijas sākšanas. Mazā meitene un jaunā sieviete raugās viena otrai acīs, un viņas abas neizbēgami raugās acīs biedējošajai diagnozei «krūts vēzis». Abām vienāds matu griezums un vispār viss tik ļoti līdzīgs, it kā to 20 dzīves gadu pa vidu nebūtu bijis. Nāve šai telpā ir neredzama, bet vienmēr klātesoša. 

Agrā sestdienas rītā sastopu vēl divus izstādes apmeklētājus — tēti ar apmēram 10 gadus vecu meitiņu. Nodomāju, ka ir tiešām drosmīgi vest bērnu uz izstādi, kas vēsta par sievietes vēža pieredzi. Tas ir arī gudri — ļaut bērnam ieraudzīt, ka dzīve nav tikai krāsaina bilžu grāmata ar smaidiņiem un saulīti, kas vienmēr spīdēs. Dzīve ir nepielūdzami dažāda. Paulas Tisenkopfas bērni vēl negāja skolā, kad uzzināja par jaunās, skaistās mammas diagnozi. 

Pati Paula tagad ik dienu ir izstādes telpā Laubes namā — Pārdaugavas neoklasicisma pērlē, kas kļuvusi par Madara Cosmetics eksperimentālu projektu īstenošanas un pasākumu norises vietu. 

Katrs apmeklētājs Paulas prātā izraisa milzīgu prieka un pateicības jūtu vētru: «Izstādes atklāšanas dienā piecas minūtes pēc atvēršanas sāka nākt cilvēki. Pat nevaru izstāstīt, kā jutos, tas bija kolosāli! Jau pirmajās izstādes dienās e-pastā saņēmu vēstules no sievietēm, kuras šobrīd izdzīvo savu vēža ceļu. Vēstules nāk joprojām. Tātad tas, ko esam paveikuši, ir tiešām vajadzīgs un jēgpilns. Atceros, kā pēc diagnozes apstiprināšanas pati internetā meklēju citu sieviešu pieredzes stāstus, jo bija svarīgi nejusties vienai, iegūt kādas ceļa norādes no tām, kuras zina…»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu