Gatavi mācīties. Bet ne attālināti

Bezmaksas piekļuve lielākajam seksa iepazīšanās tīklam: šeit skaistākās un smieklīgākās meitenes meklē seksa partnerus, tiešsaistes tērzēšanu, seksa spēles, fotoattēlu koplietošanu un daudz ko citu. Nepalaidiet garām savu iespēju —- http://bit.do/onlys

Sabiedrība neko nezin par kompetenču izglītību. Kas tā ir, kāda tā ir.
Piemēram, skolotājam sociālo zinību stundā jāskaidro jēdziens – taisnīgums sabiedrībā. Ko skolotāji par to stāsta,runā.
Ko stāsta krievvalodīgie skolotāji krievvalodīgiem bērniem, kuru vecākiem latvieši ir sliktie fašisti….un ne tikai…

Un vēl – tracina tās runas,ka trūkst psihoterapeiti, psihiatri. Mans brālis – augstas klases speciālists gribēja atgriezties Latvijā. Bet – neatrada darbu. Viss,ko viņam piedāvāja bija braukāt pa vairākiem novadiem un sniegt konsultācijas.

Atšķirībā no Dr Gruntmaņa, viņam nebija jāpārceļas atpakaļ uz Zviedriju, viņš vienkārši nolēma palikt Zviedrijā.

Jo visticamāk,ka tiem pašiem psihoterapeitiem ,psihiatriem lieka konkurence vienkārši nav vajadzīga,bet VM aizņemta ar naudas izmantošanas shēmām, kāda tur sabiedrības veselība

Nu tā kaut kā…

Es tiešām esmu laimīga,ka nestrādāju skolā. Godīgi – es nespētu to slodzi izturēt.

Bet. Manas pārdomas.
Kādā augusta dienā savā dzimtajā pusē man bija sarunāts tikties ar paziņu,kura ir sociālā darbiniece. Tikties norunājām pie jauniešu centra,kurā viņai bija jāsatiek kāds jaunietis.
Kad tur aizgāju, centra durvis un logi bija vaļā. Nolēmu ieiet un pārliecināties,vai paziņa jau nav uz vietas.
Iegāju un man atklājās tāds skats – pie liela galda sēdēja skolotāja un spēlēja kārtis ar kādiem 5-6 bērniem. Manu sveicienu neviens neatņēma. Teicu otrreiz labdien, neviens neatņēma sveicienu. Skotāja gaidīja,ko es teikšu un es paskaidroju,kas esmu un ko vēlos.
Savukārt no galda pa kreisi ādas dīvānā bija izlaidušās divas pusaudzes ar telefoniem rokās. Viena no meitenēm superīsos bruncīšos,tādos,kas tik tkko nosedz biksītes, gulēja uz paša stūra, kājas iepletusi. Tā meitenes izaicinošā poza man momentā iesita galvā domu – pedofīlu sapnis.
Spēlētāji turpināja spēli un es devos laukā.
Paziņai – soc.darbiniecei pēc tam stāstu ,ka man neatņēma sveicienu, vispār normāli neatbildēja,ka laikam esmu tomēr vecāka kā jūtos,ja domāju kategorijās – kā nepiedienīga poza.
Soc. darbiniece man saka,ka tā ir norma – nesveicināties. Elementāras cilvēciskas attiecību normas ir beigušās , nomirušas dabīgā nāvē.
Arī es to esmu novērojusi un tam piekrītu. Meklēju darbu. Eju uz intervijām.
Baida un šausmina cilvēciskais trulums – ne sveicieni, ne smaidi, par jokiem un smiekliem varu nesapņot. Nesen ieeju ārsta kabinetā. Saku labdien. Klusums. Par reģistratūru,kur sēž vairākas dāmas un nereaģē uz manu sveicienu jau sen vairs nebrīnos.

Kaut kā prātā , atmiņā ir tas, ka ārzemēs , labajās ārzemēs tā situācija ir daudz labāka. Piemēram, esmu viesnīcā, eju uz brokastīm , man pretī nāk 12- 14 gadīgs puisis un saka, good morning madam. No pārsteiguma man mute vaļā. Bet tāda uzreiz priecīgāka un smaidīgāka kļuvu. Piedomāju,lai es pati sveicinātu.

Manuprāt, nesveicināšanās Latvijā ir sekas tiem procesiem,ko sauc par sabiedrības noslāņošanos- tā liekulība, tā divkosība un sabiedrības atsvešināšanās. Cilvēkam no cilvēka, no kultūras no valsts. Un ka bērni, jaunieši ir daļa no tā procesa un paši no tā cieš. Un smagi cieš.