Ne mērogs, bet ideja

Mēs ejam mazumā un izšķīstam pasaulē. Domāju, ka pie šādiem objektiem ir jāiet dziļumā, jāmeklē spēka vārdi, jākurina ugunskurs, jāsilda, jāskar personīgi. Divi vārdi – kopība un aizrautība. Dziesma vieno latviešus, vairāk kā jebkas cits. Aizrautība ir solis uz priekšu.
Dodu priekšroku uzrunājošu vietējo, tradicionālo materiālu izvēlei: koks, akmens, māls, smilts, veģetācija.

Patiess un tīrs prieks par šādiem cilvēkiem. Pat ja nebūtu tās balvas – -vienkārši tas cilvēciskais gaišums, tas mani sajūsmina.
Kad lasu, piemēram, par Dzudzilo pāri, par Matīsu Čudaru, vai , piemēram, man patīk Anna Kirse, pat ja viņa kautko bēdīgu stāsta, es smaidu , Monopols ir iespēja uzzināt, cik brīnišķīgi cilvēki ir mums apkārt. Tomēr man rodas tas lielais jautājums – kur šo cilvēku gaisma, labestība paliek ikdienā? Kāpēc ir tā, ka arī jaunā Rīgas Dome mūs krāpj un melo mums ciniski un ļauni un deputātos mums nav , nu nav neviena paša gaišā labā cilvēka.

Es kā nenormālā jau 3x esmu noklausījusies visus Sandras Ņezvedskas dzejas raidījumus – dzeja Šnorbēninņos. Kāpēc tās mūsu kultūras bagātības lādes netiek , vai tik nenormali reti un grūti pieejami tiek celtas gaismā ?
Vai lasu grāmatas par mākslu. Pati savām acīm redzēju, kā Viļņā izstādē Mežonīgās dvēseles cilvēku bari pulcējās un nekustējās Vilhelma Purvīša gleznu priekšā. Visām “skrēja” garām, bet pie Purvīša stāv …Mums ir , paldies Tam Kungam Debesīs, mums ir mazītiņš Rozentāla laukumiņš, Rozentālam ir Saldus, ir Rīgas muzejs, bet Debess – Purvītis?!!!

Jā = nu prieks liels, ka arhitekti mums tādi. Feisbukā sekoju Eižens Laube profilam. Jauna dāma to veido. Tas atkal ir tik aizkustinoši. Izcili.

Lai Austrim un viņa idejām veicas:)