Kā puķīte skatās uz saulīti

Un vēl.

Tas ir noziegums, ko dara šodienas valdība.
Piemēram, LIAA nespēja vai varbūt negribēja izmantot Makrona vizīti , lai popularizētu Latviju Francijā un Franciju Latvijā.
Toties cik tur miljonus jau ir notriekusi un cik vēl miljonus no aizņemtajiem miljardiem tērēs reklāmistiem , lai nu popularizē Latviju ar pusdebīliem kretīniskiem reklāmas pasākumiem.

Tad lūk, visticamāk, ka Garanča no LIAA nav saņēmusi ne eirocentu par Latvijas reklamēšanu un vienlaicīgi ir visperfektākā Latvijas reklāma pasaulē.

Es domāju, ka varas partijas tik dāsni baro reklāmistus tāpēc , ka izdevīgāk viņus apmaksāt ar valsts naudu, nekā no partiju kasēm.

Interesanti – reklāmisti arī būs radošās personas?

Man Garanča vienmēr ir kā tāds personisks pārmetums tādā nozīmē, ka viņa ir izcils paraugs tam, ka vajag tikai darīt, nevis runāt un rakstīt, bet darīt.
Reiz viņa intervijā stāstīja, ka viņas panākumi sākās tad, kad viņa bija katru dienu trenējusi balsi. Nevis tad, kad sanāk.
Es esmu sākusi zīmēt. Katru dienu zīmēju un rakstu klāt tekstus.
Mēģināšu dabūt radošās personas statusu. Tie tomēr ir paši priviliģētākie cilvēki mūsu beztiediskajā sabiedrībā.
Un Garančai mans paldies pirmkārt par iedvesmu

Man nesen pienāca ielūgums uz Sinfonetas koncertu LĢ. Biju ļoti priecīga, jo kopš februāra dzīvo mūziku nebiju dzirdējusi. Bet…kad pienāca koncerta diena, nespēju izlemt – iet vai nē. Jo – mediji ziņoja, ka iepriekšējās dienās bija ap 188 jauni covid inficēšanās gadījumi.
Tomēr nolēmu iet. Savu lēmumu pamatoju ar domu, ka ka uz tirgu varu iet, kāpēc lai uz koncertu neietu.
Kas man patika – ka varēju pucēties, ka varēju iesmaržoties ar tādām vakara smaržām, kas atgādināja par mierlaika dzīvi.

Zālē aizņemtas bija labi ja 1/4 daļa no vietām, bet šokēja , ka labi ja katram desmitajam bija sejas maska. Pie tam – tur bija vairāki koalīcijas politiķi un es patiešām gribēju pieiet viņiem klāt un pateikt – nu kā nav kauna.

Jā un tad sākās mūzika – Bēthovena mūzika un tad jau Zemes dzīve vairs nepastāv.
Es klausos radio klasiku. Un pat visģeniālākā koncerta visperfektākais ieraksts neatsver dzīvās mūzikas skaņas.

Starp citu – vienīgā izrāde, ko internetā noskatījos bija Kaspars Hauzers. Pēc tam domāju – nevajadzēja. Jo pēkšņi man viss tur likās samākslots, banāls – nespēju koncentrēties

[internetā piedāvā labas izrādes. Bet nav programmiņu čaukstoņas, svešinieku, kas sēž blakus. Atmosfēras, kas veidojas zālē.]
Toties tās redz un dzird tie, kuri uz Metropolitēna un citām lielajām operām nekad neaizbrauks vai aizbrauks vienreiz mūžā.
[ Bet ir pierādīts, ka teātros un koncertos, kas ir notikuši, nav tādu inficēšanās gadījumu. Lielāka iespēja ir inficēties, burzoties restorānos, tirdzniecības centros, pieņemšanās.]
Neburzamies jau tagad arī tur… Teātus un koncertus aiztaisīja pirmos un pamatīgāk, tādēļ arī nav inficēšanās gadījumu.
[Varbūt arī tāpēc manī ir miers. Ir vēl daudz iespēju nākamo 10 un 15 gadu laikā]
Tieši tā! Lai veicas! Un apciemojiet arī koncerzāli “Latvija” Ventspilī, kamēr ārzemes ir ciet!

Ja 4000 vietu teātrī, tādā kā Metropoles opera, drīkst ielaist tikai 200 apmeklētāju, bet metro stacijas ir pārpildītas un lidmašīnas pilnas, iznāk, ka tā ir psiholoģiskā «masāža» tieši kultūras cilvēkiem.
Cik zinu, lidmašīnas tagad nav pilnas… Un paldies Dievam pašlaik.