Zilupes pērles

Zilupe mani šausmināja ar savu sovjetismu. Centra skvērā bija milzīgs ekrāns, kurā nemitīgi mainījās attēli – pat ne reklāmas vai informācija, bet tikai attēli.
Visādi citādi – vieni vienīgi padomju karavīru – iebrucēju un okupantu kapi – okupācijas uzvaras zīmes. Tā arī neatradu nevienu pašu piemiņas vietu, kaut vai zīmi – Latvijas karavīriem.

NA Cilinskis no biksēm laukā lekdams lielās ar savu patriotismu skriedams pie Brīvības pieminekļa 16.martā. Būtu kaut
vienu piemiņas vietu Latvijas karavīriem – Dzimtenes sargiem Zilupē uztaisījuši.

Bet tie šodienas politiskie mērkaķi un divkājainās pllitiskās cūkas taču neko tādu nedarīs. Pat līdz Lestenei šiem nav intetesanti aizbraukt – ne šos tur filmē, ne par vroņiem taisa.

Jā – pēc Zilupes zilajām bezcerības skumjām- Pasiena man bija kā Atpestīšana. Kā Veldze pārpasaulīgajā.

Vispirms – atļauju ceļošanai pierobežas zonā ļoti ērti un ātri var nokārtot portālā – latvija.lv
Biju Opuļos jūlijā , maksimums , ko spēju bija iegremdēties avotā un uzreiz ārā. Jo ūdens bija patiešām stundzinoši auksts.
Kā emocionālam cilvēkam man ļoti svarīgs bija dievkalpojums pirms iegremdēšanās. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja tēva Andreja izvēlietie psalmi – vadmotīvs – Priecājies, Priecājies Priecājies! Un kā luterānis paskatījos uz pasauli kā Dievmātes svētīto vietu. Vēl tagad dzerot līdzpaņemto avota ūdeni , vispirms saku paldies Dievmātei. Avota ūdens brīnums ir tā sastāvā esošā magnija pārbagātība.
Kas to zin kā sanāks, bet nākamgad gribu atkal. Sajutos labāks cilvēks pēc avota.
Uz Brigi braucot smējos kā kutināta, jo draugs speciāli brauca ļoti ātri augšā lejā pa pakalniem.

Briges baznīcu gan redzējām tikai no ārpuses. Priesteris nesen nomiris un īsti nebija, kas baznīcu mums atver.