Meitene ar violeto kaķi

Īstenībā jau sabiedrība būtu jāinformē. Piemēram, šizofrēnijas slimnieki neapdraud sabiedrību, bet – tomēr, kāds noteikts skaits slimnieku dzird balsis – piemēram, nogalini to un to.
Parasti.jau neraksta sīkāk un konsekvences neizdara – bet Zviedrijā to EP deputāti nogalināja garīgi slims , tad nesen Vācijā – kur mammu un dēlu zem vilciena pagrūda bēglis. Viņu arī atzina par garīgi slimu.

Mūsu medicīnas sistēma jau ir tik
nenormāli netaisnīga, neceru, ka Latvijā kaut kas var mainīties.

Bet ar šīm problēmām problēmas ir visur pasaulē. Vismaz runāt par to – kā rīkoties, ko darīt, lai sevi sargātu un citiem pāri nenodarītu.

Naktī pamodos – pagalmā bļāva cilvēki. Patiesībā viena sieviete bļāva un es domāju, ka viņa ir slima. Viņai noteikti vajag palīdzību, jo šī jau ir nez kura nakts, kad viņa bļauj.
Vai mēs kāds spēsim viņai palīdzēt ? Domāju, ka tā ” dāma ” ir no sabiedrības pavisam nabadzīgā gala. Vai esam sabiedrība , kurā cilvēks ir vērtība?

Naktī sāku lasīt satori un tur ierakstīju savas emocijas.
stāsts nav par jauno meiteni – iespējams mākslinieci A.Gulbi, viņa par katru cenu grib sev pievērst uzmanību – stāsts ir par to sievieti pagalmā un par mani

”Ne viss ir zelts , kas spīd. Ne viss, ko nosaucam par mākslu ir māksla.
Varbūt ar to sākt diskusiju? Kas ir māksla.
Tad es piedalītos. Lūk, ar kādu pieredzējumu un jautājumiem
Manā sētā bļaustās dzērāji. Vispirms sapņoju, ka piedalos protestos. Un bija kaili baltie ķermeņi un tad melni melnie. Bet vairāk melnā apģērbušies melnie. Es biju pūļa daļa un mēs kaut kur virzījāmies
Kur nezinu, bet jutu, ka būs sūdi, ka jāmūk, bet nevaru un tā mocījos, kamēr pamodos. Tad arī sapratu, kāpēc tāds sapnis. Sētā nenormāli bļāva sieviete un viņai fonā runāja vīriešu koris. Kaut kāda nakts performance , vai reperu koncerts.
Domāju – jāzvana policijai. Bet es jau aizvakar zvanīju par šķiet – šitiem pašiem māksliniekiem. Policija neatbrauca un ap četriem rītā uzstāšanās beidzās un ap 5 iemigu.
Ja katru otro nakti zvanīšu poličiem, vai būs pareizi. Ko tad citi iedzīvotāji – nedzird, ka vairāki vīrieši un viena sieviete ? Aizdomīgi, ka sieviete kliedz, kamēr vīrieši tik visi reizē runā.
Vienbrīd tā sieviete sāka tā kā raudāt un kliegt ā ā , tad nu zvanīju gan. Domāju – ja nu varo, bet es siltā gultiņā nīkstu nīkulīgos apcerējumos un vienaldzībā.
Policija atbrauca tik vēlu, kad mākslinieki jau skatuvi bija pametuši un tāpat korī kliedzot un bļaustoties devušies tālāk.
Nopriecājos, ka policija man nezvana un nejautā – nu – kur tad ir tās nekārtības? Tantiņai bezmiegs un traucē cilvēkiem darbā !
Vēl tāda interesanta lieta. Viss notika krievu valodā. Ne pārāk daudz
mātesvārdu, toties viss ar spilgtu izteiksmi, dziļu līdzpārdzīvojumu un tā – aizkustinoši. Vienaldzīgai palikt nebija iespējams. Un tad vienā brīdī dzirdu – mākslinieki viens otru sauc par Līgu, Ivaru un Sašku.
Hm , par krieviem nomaskējušies latvieši?
Vai mākslas alku nomākti latvieši, kuri savas jūtas spēj izteikt tikai kaimiņu krievu spēcīgajā valodā?
Nu nezinu. Varbūt Saška darīja pāri Līgai un Ivars ar vārda spēku centās atrunāt no tā? Varbūt Līga darīja pāri Saškam un Ivars gribēja aizstāvēt? Bet kas bija pārējie?
Viņu bija daudz – ja ne koris, tad ansambļa sastāvs noteikti.
Tā kā ir par ko domāt, ko spriest ,protams.”
https://satori.lv/article/notiks-diskusija-par-annemarijas-gulbes-izstadi-un-cenzuru-latvija/comments

Viena lieta , par ko es esmu stingri pārliecināta – ka visu – arī psihisko veselību ļoti būtiski ietekmē ķimizētā vide, kurā dzīvojam.
Otra lieta, mēs kā sabiedrība esam tāda- laikam skaitamies postotalitāra , bet es domāju, ka drīzāk tāds hibrīds esam starp totalitāru, autoritāru un demokrātisku cilvēku kopumu. Ir taču tā, ka ārzemēs – es domāju labās ārzemes , jūtamies labāki cilvēki, jo pret mums izturas labāk.
Rīgā man uzbrauca riteņbraucējos – nolamāja – krieviski par bābu , savukārt policija pasūtīja un piedraudēja, kamēr nav lūzumi vai asinis – lai nemaz nemēģinu sūdzēties.
Tai pašā Stokholmā – tie paši ritēnbraucēji ma priecīgi uzskandina, vai pat atvainojas, kaut gan apkārt skatoties pati esmu uz braucēju celiņa.

Un tā visur. Cilvēki ir īgni. Neapmierināti.
Es tagad eju uz darba interviju. Kas ir darbadevēji – asinssūcēji. Skatīsies un vērtēs , kāda izskatos, cik skāba varētu būt mana asintiņa, kāds spiediens, kāds smadzeņu saturs – vai vērts piesūkties un izmantot. Man būtu jāiztaisās dzīvespriecīgai un žirgtai un strādāt gatavai – bet pat nezinu – būs jau jāsmaida, kur likšos – nekur, bet nu –
baigi grūti – godavārds
Grūti, ļoti grūti būt veselam dzīvojot neveselā kroplā vidē