Strādāja labākai Latvijai

Par mirušajiem tikai labu vai neko. Es tad nu neko. Līdzjūtība tuviniekiem.

Jutas aiziešana neapšaubāmi ir prieka vēsts visiem kampējiem. “Viņš zaga, kad piedzimu, es nomiršu, un viņš turpinās zagt.” Skarbi. Ļoti žēl, ka Jutai nebija lemts piedzīvot hūtes nonākšanu aiz restēm, bet gan jau tas brīdis pienāks. Gan jau pienāks brīdis, kad par savu kampšanu būs jāatbild arī puķu ansim, buldozeram, Mr.20, ausainim un vēl un vēl daudziem. Lai mums katram ir kripata Jutas degsmes un neiecietības pret korupciju, visiem kopā mums tas izdosies.

Reizē trausla, sirsnīga un neaizsargāta, reizē tik tieša, bezbailīga un drosmīga…

Arī man līdzīgi par tiem: «Bija daudzi, kas ilgi strādāja, lai viņu salauztu,» uzskata ekspremjers Repše. «Visi, kas pie tā līdzdarbojušies un ir vainīgi, paši to zina. Viņu sirsdapziņa to atgādinās līdz mūža galam. Ja sirdsapziņas nav — nekas, ar laiku tā parādīsies. Par savu dzīves gājumu katram reiz būs jādod norēķins.»

Laikam baidās pat no mirušas…

Līdzjūtība tuviniekiem.

Tomēr…..es nesaprotu un brīnos. Saeimas mājas lapā tā arī neparādījās nekrologs, sabiedriskajos medijos – nekas vairāk kā sēru vēsts.

Man ir radies iespaids, ka pieminēšana notiek kaut kur pa stūriem…. ja reiz aizgājēja bija sabiedrībai svarīgs cilvēks, tad tiešām viss, ko valsts spēj ir tvīti un vēlreiz tvīti tviterī?

Stipri dīvaini un kaut kā atsvešināti ….