Strādāja labākai Latvijai • IR.lv

Strādāja labākai Latvijai

7
Juta Strīķe 2012. gadā. Foto — Jānis Saliņš, F64, no Ir arhīva
Anda Burve-Rozīte

Pagājušajā nedēļā 49 gadu vecumā mūžībā aizgājušās korupcijas apkarotājas, vēlāk politiķes Jutas Strīķes pēdējie vārdi bija nevis par sevi, bet tiem, kuri turpina graut valsti

Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums Maskavā, 584. vidusskola. Sīciņa meitene lielām, zaļām acīm mācību stundas laikā pieceļas kājās un striktai skolotājai paziņo, ka viņas attieksme pret klasesbiedru nav taisnīga. Lai arī teicamniece un spēcīgā rakstura dēļ klases līdere, viņa nav dažu skolotāju labi ieredzēta, jo bieži publiski saka lietas, par kurām citi vairās izteikties — jo tās skar autoritāšu lēmumus, bieži vien greizus.

Pēc piecpadsmit gadiem Latvijā, Drošības policijā. Tā atkal ir viņa, divdesmitgadniece Juta Strīķe — jauna juriste ar bakalaura grādu kabatā, kura nespēj «mierīgi nosēdēt solā». Viņas kolēģi iedalās divās lielās grupās: tajos, kuri Jutas enerģiju, drosmi, vērtības apbrīno, un tajos, kuri viņu apskauž, jo paši gribētu tādi būt, bet nespēj.

«Mums, jauniem džekiem, savulaik strādājot Drošības policijā un KNAB, bija ļoti jāiespringst, lai kaut nedaudz spētu līdzināties, izturēt to ritmu,» atceras viens no Jutas Strīķes tuvākajiem līdzgaitniekiem ilgu gadu garumā Juris Jurašs, tagad Saeimas deputāts no Jaunās konservatīvās partijas. Viņš stāsta, ka Jutai bijis ass prāts, kas parādījies operāciju plānošanā un arī pēc tam, fiziski tajās klātesot. «Juta bija visos posmos, līdz kādu aizturēja,» Jurašs atceras.

Viņa tik ļoti aizrāvusies ar darbu, ka reizēm šķitis lieki vakaros zaudēt laiku, lai brauktu uz mājām, — palikusi nakšņot turpat kabinetā uz izritināta matracīša.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu