Stāsts netiek pāri rampai

pēdējā brīdī BRU aizgāju uz šo izrādi “Zauberland’”. Aizgāju bez jebkādām priekšzināšanām , plika biļete un viss.
Pirmajā brīdī nospriedu , ka vācu romantisms šodienas erotikas mērcē – tumša skatuve, superseksīga klavierspēle, sievišķīgi valdzinoša soliste, kurai smuki puiši vispirms aizsien acis, pārģērbj kurpes, tad rauj nost un ģērbj virsū visādas skaistas drēbes utt. Tad uz skatuves parādās baltā tērpta līgava, garā caurspīdīgā plīvurī – vijīgi plivina savas valdzinoši kuplās miesas, te uzreiz tie vīrieši pieskrien pie viņas norauj gar zemi, it kā sit vai domāts, ka nosit …. soliste tikai dzied un dzied, klavierists spēlē. Tad tā baltā līgava guļot kaut kā veikli atbrīvojas no kleitas un soliste – joprojām dziedot – skaisti dziedot – kailo guļošo ķeremni pārklāj ar caurspīdīgo plīvuri – es jau sajūsmā noelšos , cik skaisti, kad tomēr uzrauj atpakaļ to kleitu un pieceļas un aiziet
Bet soliste tikai dzied – bet vienā brīdī – no vācu val pāriet uz angļu un tādiem galīgi jocīgiem vārdiem – tad var teikt visa burvība beidzās – kaut kāds absurds kaitinošs konceptuālisms – bet nu labi – domāju – skatīšos gan

Te uz reiz – atslēdzas elektrība. Uz pāris mikļiem, bet jau zālē ieskrien apsargi – Debess – visi baigi smukie, bet – apbruņoti – es tā pārbijos , ka visu atlikušo laiku gribēju klusi paslīdēt zem sola – mani nepameta sajūta, ka varētu sākties apšaude un šautu no mugurpuses un ka gudrāk laikus slēpties
Starp citu – par spīti vīrusiem – zālē ne reizi neviens neieklepojās – es vienā brīdī gribēju izrubināt no iepakojuma sūkājamo tableti kaklam, bet viens tantuks man tādu skatienu virsū palaida , ka es pilnīgi sastingu

Un neticami – bet vienā brīdī tā soliste skaidri un gaiši nokliedzas – wake up , it ‘s end
Tikai metro es izlasīju, ko es tikko redzēju un kas tas bija. Bet ja nebūtu pie lasīšanas tikusi – tad vēl šobrīd nezinātu – kas tas bija, ko redzēju=dzirdēju – par bēgļu sievieti no Alepo, ceļā uz Brīnumu Zemi Vāciju …..

https://www.nytimes.com/2019/10/30/arts/music/zauberland-white-light-festival-review.html

”Tikai stāsts nav ticis pāri skatuves rampai.” – izrādi neesmu redzējusi un to neplānoju darīt. Savai zināšanai esmu noskaidrojusi, ka Groza Ķibere nav mana režisore, viņas pasaules izpratne, tā skaidrošana mākslā nav manu inerešu lokā.

Bet ne par to šoreiz – lūk, par šo –
“Tikai stāsts nav ticis pāri skatuves rampai.” Būtu godīgi jājautā – cik vispār ir tādi stāsti – literatūrā, kino, teātrī, glezniecībā, labi -vispār mākslā – kuri tiek pāri rampai. Tas ir – tādi, mākslas darbi , kuri izdzīvo un dzīvo par spīti – ka visi visu jau zina, ka metaforas vai krāsa, vai skaļums, vai vienkārši labs PĪ ĀRS aprij vēstījuma dvēselīti

Biju 2x uz Aijas Zariņas izstādi – tā arī palika neatbildēts jautājums – kāpēc Viedenbauma mute ciet – vai tāpēc, ka igauņi to viņam aizbāzuši, vai tāpēc, ka mēs paši viņu aizmirsuši, vai tāpēc, ka AZ vienkārši tā jūtas – tā arī nesapratu un nepiedzīvoju iespēju šo un vēl citus jautājumus uzdot māksliniecei.

Šovakar ( jo ilgi atvērts un lēti) gribu aiziet vēlreiz uz izstādi Arsenālā Nenorunātās tikšanās. It kā visu izpētīju, biju uz kuratoru vadītu ekskursiju – bija laiks domāt, un tomēr – atkal neatbildēti jautājumi – vai tikai man vienai tā liekas, ka izstāde – kā lielākā daļa Latvijā laikmetīgās mākslas izstāžu mūs apzināti maldina , ka viss ir slikti . Tās skaņas, melnās saules, domīgie, izbiedētie vai nedabiski izliektie cilvēki – stikla smiltis , pa kurām grūti pārvietoties – patiešām – vai nav nekāda gaismas stariņa , cilvēka smaida, dabas skaistuma – vai tāpēc, ka konceptuāli – obligāti jābūt negatīvi?
Es nesen savu mammu redzēju zem zelta lietus – vienkārši viņa sēdēja istabā zem jumta loga, uz kura bija mizlu lietus lāses , kuras caurgaismoja saules stari ar ēnām istabā un izskatījās, ka mamma sēž zelta lietū. Tapat kā reiz ar mammu bijām LUBotāniskajā dārzā Taureņu mājā tie lidoņi viņu bariem apsēda un mamma izskatījās kā taureņu madonna. Ja patiesi nekā cita vairs nav pasaulē – Svētā Debess – vismaz mamma vai tētis taču katram ir. Kaut kas labs taču ir – skaista daba , nu labi ja neder arī saksitā daba – tad sapņi taču varētu būt – Ak, ja man būtu tā naudiņa , kas guļ ūras dibenā – es uztaisītu izstādi par saviem sapņiem – nu tur būtu visādi labie – skaistie, bet arī tie par atomkaru, par bēgļiem=teroristiem, vai kā tagad man nesen rādījās – ka es eju pa ceļu – tādu skaistu lauku ceļu , ka saceļs tāds vējš , ka mani ar to visu ceļu rauj pa gaisu – es turos pie tā ceļa, kā pie tādas lentes, kas lokās neprātīgās vēja brāzmās. Un piefiksēju , ka es tai brīdī spēju domāt, ka tie maukas politiķi tos kokus grib cirst nost, kamēr man te tagad jācīnās par izdzīvošanu – kā saka ne vis mata, bet lentes galā.

Jā – nu ne par tēmu un tomēr it kā par tēmu – kāpēc man māksla nesniedz atbildes uz maniem jautājumiem