Kāpēc nogalināt draugu? Dailes teātra izrāde Talantīgais misters Riplijs uz šo jautājumu neatbild
Sižetu virspusēji droši vien zina daudzi režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrādes skatītāji. Pieticīgos sociālos apstākļos eksistējošā Toma Riplija ceļi krustojas ar zelta jaunatnes pārstāvi Ričardu Grīnlīfu, un šīs tikšanās sekas izvēršas traģiskas. Toms Ričardu nogalina, pieņem viņa identitāti un sāk dzīvot dzīvi, kura citādi viņam nebūtu pieejama. Taču Riplijs jūt, ka viņam tā pienākas, jo, galu galā, viņš māk to darīt talantīgāk nekā citi. It kā vienkārši. Bet, kā pierāda Dailes teātra jauniestudējums, velns slēpjas «sīkajā drukā».
Arī manas zināšanas par šo materiālu pirms izrādes bija apmēram šādas — nebiju lasījusi ne Patrīcijas Haismitas romānu, ne redzējusi filmas (1960. gada Karstajā saulē Ripliju spēlē Alēns Delons, 1999. gada versijā — Mets Deimons), par Filisas Nādžas lugu pat nerunājot. Taču zināšanas par «Riplija kanonu» šoreiz labi palīdz ieraudzīt iestudējuma klupšanas akmeņus. Jo galvenais iemesls, kāpēc ar skubu metos iepazīties ar citām Riplija versijām, bija fakts, ka izrādē nav saprotams pats stāsts. Savukārt romāna, filmu un lugas atbildes uz jautājumu, kāpēc Riplijs gatavs nogalināt, ir ļoti atšķirīgas.
Daļēji tas saistīts ar romāna specifiku. Haismita par Ripliju raksta trešajā personā, it kā notikumus vērotu no malas, bet īstenībā apraksta tikai Toma iekšējo pasauli, un varonis nav uzticams «liecinieks». Toms Riplijs, kura diagnoze literatūras vēsturē fiksēta kaut kur starp psihopātiju un sociopātiju, ir ārkārtīgi emocionāls, egoistisks, bieži notiekošo nenovērtē adekvāti, mēdz melot sev un citiem, nepievērš uzmanību aspektiem, kas viņā raisa nepatīkamas emocijas, bet, iespējams, daudz ko izskaidro… Iztēle viņam ir reālāka par realitāti, pagātne nemitīgi mainās, tāpat kā lomas, kuras viņš… Nē, nevar teikt — spēlē; viņa identitātei vienkārši nav kodola, un savu balsi viņam nākas mācīties tāpat, kā viņš mēģina atdarināt nogalinātā Ričarda manierismus, — pie spoguļa, lai neaizmirstu.
Abās kinoversijās romāna notikumus, protams, nākas rādīt no malas, tāpēc filmās izcelta viena romāna tēma (Karstajā saulē — mazā cilvēka sacelšanās pret sociālo (un ne tikai) pazemojumu; jaunākajā versijā — homoseksualitāte), un scenāristi notikumus attiecīgi papildinājuši. Līdzīgi rīkojusies arī Dailē iestudētās lugas autore Filisa Nādža, viņa uzsvaru liek uz divām tēmām — homoseksualitāti un Riplija iekšējās pasaules tvērumu. Tikai stāsts nav ticis pāri skatuves rampai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.