Svešais vecums

Attiecībā uz Seņkova režiju un saistībā ar vecuma tēmu, es saskatu vismaz divas pretrunas ar viņa agrākajām intervijām.
Viena – kādā no intervijām viņš brīnījās, kā viņš var zināt, kā jūtas vecāks cilvēks. Loģiski, nevar prasīt, lai viņš to zinātu, bet tad jau nav ko par nesaprastām lietām taisīt izrādi. Kā kaut ko par vecumu varēja zināt tai laikā tikpat jaunais Hermanis, veidojot Garo dzīvi, ir cita lieta, katram cilvēkam, kā zināms, sava kompetence.
Otra – izrādes Arī vaļiem ir bail sakarā Seņkovs kaut ko klāstīja par izrāžu mērķauditorijas vecuma gradāciju – ja izrāde ir par 30 gadīgajiem, tad tā jāskatās tikai 30 gadīgajiem, jo attiecīgā vecuma poblēmas spēj saprast tikai attiecīga vecuma publika.
Ņemot vērā šādu nostāju, Pēdējo stundu mērķauditorijai būtu jābūt veciem cilvēkiem, kas skatītos, kā par viņu problēmām stāsta jaunieši, kas no tā neko nesaprot.