Jaunās teātra apvienības Esarte debijas izrāde Pēdējās stundas ir godīga. Tomēr godīgums nav mākslas kategorija
Maz kas ir nepatīkamāks par to, ja, atbildot uz dedzīgu jautājumu «Nu, kā?», par jaunu cilvēku kopdarbu ar nopūtu jāsaka: «Nekā.» Jauna teātra atklāšanai vajadzētu kļūt par notikumu, pārsteigumu, skandālu varbūt. Vai kaut ko no tā sniedza nule sevi pieteikusī režisora Elmāra Seņkova teātra kompānija Esarte?
Jā, noteikti, ja par šā jaunā mākslas organisma dzimšanu uzskatītu pavasarī izrādītos Kultūras akadēmijas leļļinieku kursa diplomdarbus, it īpaši Elmāra Seņkova iestudētās Medības un Nelabo roku Kārļa Krūmiņa režijā, tāpat kā vairākas objektu izrādes. Tajās bija ne tikai aizraujoša iepazīšanās ar jauniem, spējīgiem cilvēkiem, viņu prasmi izturēties pret lietu — objektu vai lelli — kā personību, bet arī uzdrošināšanās runāt par apšaubāmo, ne tikai neslēpt, bet tieši otrādi — drusku pat demonstrēt savu attieksmi pret to, kas viņiem šķita apšaubāms vai novecojis, teiksim, dažādas morāles normas.
Diplomdarbos bija tieši tas, kas vajadzīgs, — mazdrusciņ snobiskas pašpārliecinātības (jo viņi prot vairāk nekā «parastie» aktieri!), sava daļa pienācīga huligānisma (aiz lelles vai objekta paslēptam, drosmes ir vairāk) un krietni padarīts profesionāls darbs. Turklāt izrādē Medības režisors Elmārs Seņkovs ar jaunajiem aktieriem dziļi un negaidīti bija izlasījis Aleksandra Vampilova sensenos padomju laikos uzrakstīto lugu Pīļu medības, atklājot, ka dzīves bezjēdzības sajūta nav atkarīga ne no politiskās iekārtas, ne materiālās labklājības. Ģertrūdes ielas teātra repertuārā tagad ir Nelabā roka. Ļoti gribētos cerēt, ka kompānija Esarte atradīs iespēju atjaunot un spēlēt arī Medības. Un tad solījums, ka jaunais teātris runās par sabiedrībai aktuālām problēmām, būtu izpildīts.
Jo šobrīd tas izpildīts nav, un Pēdējās stundas nevaru nosaukt ne par notikumu, ne par skandālu. Ne arī par atklājumu. Septiņi jauni cilvēki ir devušies uz pansionātu, lai tiktos ar tā iemītniekiem, un tagad mums par to stāsta, atsevišķās epizodēs attēlojot, cik neveikli bijuši šie saskarsmes mēģinājumi. Vienīgā sasaiste ir Matīsa Budovska tēlots ironisks vecis vārdā Ģirts un viņa komentāri.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.