Vēsturnieks Zelmenis: Totalitārais režīms bija jutīgs pat pret simboliskām akcijām

Šī elektroenerģijas taupīšanas metode bija slēpta 20 gadus, un tagad ikviens var to izmantot un maksāt 2 reizes mazāk – http://bit.ly/lesspaid Protams, es to visu pārbaudīju, izmantojot to 3 mēnešus ar tādu pašu patēriņu, es samaksāju 30-40% mazāk naudas!be

Pēc manām publikācijām sociālajos portālos un šobrīd arī portālā pietiek.com. pie manām publikācijām ik pa brīdim parādās ļoti interesanti komentāri. Kāda no publikācijām bija par 5.Starptautisko politiskās dziesmas festivālu, kurš 1982.gada rudenī notika LU Lielajā aulā. Festivāla koncertu laikā aula bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Un manuprāt, šo festivālu var uzskatīt par vienu no Atmodas priekšvēstnešiem. Notikumi šajā festivālā un mūziķu atļaušanās “knābāt” padomju iekārtu un komunistus bija tik pārdroša, ka pat šobrīd visiem žurnālistiem ir bailes par šo notikumu rakstīt. Pareizie “auseklīši” taču tobrīd pilnībā klusēja un festivāla darbībā netika iesaistījušies.

Pēc mana raksta par šo festivālu, kāds tā laika žurnālists, kuram bija jāveido reportāža par šo notikumu, uzrakstīja komentāru, ar apmēram šādu saturu – “Ja es būtu uzdrošinājies rakstīt patiesību, neviena avīze to nepublicētu, bet es būtu nonācis Gulagā.”. Par to cik šis festivāls komunistiem bija bīstams, liecina arī tas, ka uzrakstītais komentārs ļoti ātri tika izdzēsts.

Galvenais šo festivālu organizētājs bijā Ābrams Kleckins. Bet arī viņš, pat pēc tik daudziem gadiem tā arī nav uzdrošinājies atklāti izstāstīt, kas patiesībā šajos festivālos notika. Tātad šis festivāls ir bijis daudz bīstamāks par pasākumiem, kuri notika pēc tam – Helsinki 86; LTF, Atmoda, Radošo Savienību plēnums. Jo par tiem notikumiem publikāciju ir ļoti daudz, bet par 5.Starptautisko politiskās dziesmas festivālu – gandrīz nekas, ja neskaita melīgās okupācijas laika publikācijas.

Bijušā “čekista” atzīšanās.
Katrs vajāšanu gadījums bija individuāls. Man pat izveidojās intensīva sarakste ar cilvēku, kurš apgalvoja ka bijis saistīts ar VDK. Blakus viņa izteikumiem, ka nekādu VDK vajāšanu 80.to gadu beigās vispār nav bijis tomēr izdevās “izspiest” no viņa informāciju, ka ir bijuši tādi vajāšanu gadījumi, kuri izmantoti personisko rēķinu kārtošanai. Vajāšanas organizējis kāds VDK darbinieks gandrīz vai bez augstākās priekšniecības akcepta tikai tāpēc lai savu “ienaidnieku” iznīcinātu – morāli vai fiziski.

Arī mans gadījums daļēji varētu būt bijis šāds. Aizliegums publicēties (no 1980.g. līdz 1995.g.), kas nāca no “augšas”, tika vietējā līmenī pastiprināts ar “čekista kukuļņēmēja” atriebību, par to, ka “man tas nepatīk”. Rezultātā šis cilvēks tika atlaists no darba (pēc tam, protams, tika iekārtots citā labi apmaksātā darbā), bet es pilnībā uz savas ādas izbaudīju daudzu VDK lietoto psiholoģiskā terora metožu arsenālu.

Pēc Latvijas PSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas (Kangera komisijas) rīcībā esošās informācijas šādu cilvēku Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 30. Tie ir cilvēki, kuri 80.to gadu beigās un 90.to gadu sākumā tika pakļauti VDK īstenotajām psiholoģiskā terora metodēm. Savukārt vajāšanu pasūtītāji bija kompartijas biedri un VIP personas. Jā, ieskaitot VIP personas, jo arī tie, pat nebūdami komunisti, ar VDK “uzturēja” ļoti tuvas un ciešas attiecības.

Pieskaitot tos, kuri vajāšanu dēļ gāja bojā vai arī jau ir miruši, šādu cilvēku skaits Latvijā varētu būt bijis lielāks par 1000. Šobrīd ir spēkā Datu aizsardzības likums un šiem cilvēkiem ir tiesības pašiem izlemt, ko no savas dzīves notikumiem publicēt un ko noklusēt.

Kāpēc par šiem cilvēkiem tiek klusēts? Tas jau ir pateikts virsrakstā. Skaidrs, ka par viņiem neko negrib atcerēties ne bijušie VDK darbinieki, aģenti, “stukači”, ārsti un psihiatri. Un protams, ne arī vajāšanu pasūtītāji (komunisti un VIP personas). Šādas cilvēku vajāšanas bija unikāls gadījums jo gandrīz visi dokumentālie pierādījumi ļoti rūpīgi tika pilnībā iznīcināti – ieskaitot pat šo cilvēku okupācijas laika medicīniskās grāmatiņas un pats vajāšanu fakts tiek kategoriski noliegts. Dažiem no vajātajiem cilvēkiem palaimējās palikt dzīviem, bet ļoti daudzi fiziski un garīgi gāja bojā – pašnāvības, nervu sabrukums un “nelaimes gadījumi”.

Žīdi, kuri attaisno Ordas orku un ASV cionistu sarīkoto WWII un desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku zvērisku noslepkavošanu un, vēl vairāk, šo noziegumu publisku slavināšanu, ir pelnījuši pakāršanu kara tribunālā par noziegumiem pret cilvēci. Lai viņi un viņu dzimtas mūžīgi deg ellē!

Sirdsapziņa viņiem modīsies pie karātavām. Tā kā nāvessods ir atcelts, atliek linča tiesa. Ati, turpiniet savu liecību! “Pilna sirds ezeram, upe ārā tek…”

un tad tās seksīgās Rīta Panorāmas ziņas – man palielina nodokļus – savukārt, medicīna man paliek nepieejama, satiksmes drošība ,- nē -īsāk sakot, Rīga piedirsta līdz vājprātam – dzīves kvalitāte pilsētā kā īstā mafiozņiku midzenī , bet tagad vēl arī bezdarbnieka pabalstu vajagot noņemt , lai tie mauku bērni nabagi nedomā slinkot –

un kam man tāda valsts vajadzīga? Tu maksā nodokļus vairāk, bet saņem pretī par to mazāk un vēl mazāk ?

No otras puses – ja nabagi ļaujas, ja neko neiebilst – nu kā šos neapzagt , neizdrāzt un nepamest grāvmalā?

es skatos un vēroju kā Latvijas ebreju kopiena darbojas – nemitīgas diskusijas par holokaustu – kaut vai septembra Rīgas Laiks – diskusija , tad tikko lasu, ka ebreju kopiena panākusi, ka tiks atcelts attaisnojošs spriedums Herberta Cukura lietā

laimīgie latvieši savu vēsturi bāž zem tepiķa , esot apnikušas tās vaimanas un žēlabas , labāk lai tad kā Nacionālais !!! Teātris taisīja Žurkas izrādi ar slavas dziesmām LABVAKAR LATVIJA puišiem , kuri arī ir klaudzinātāju maisā , kuri visi ir miljonāri vai gandrīz miljonāri, kamēr upuriem liek klusēt – vai kā Hermanis pamāca – lai tās tantiņas patur mutiņas ciet – pļāpas un čekas kalpones ….

tas, ka Latvija vairs nepieder latviešiem , manuprāt, tomēr sākas ar attieksmi pret pagātni

tas ir tik ērti un tik viegli iestāstīt nabagiem – nost ar žēlabu un bēdu vēsturi – tā visu vainu celonis , lai dzīvo latviešu kungu vēsture –

vai man tikai vienai tā šķiet, ka šodien skandināt to dziesmiņu par kungu savā zemē ir ļauna ironija ?

Rados ir gadījums, kad izsēdināja no reisa autobusa kaut kur pusceļā un ar galiem pazudis . Diez vai par tādiem gadījumiem vispār kāds papīrs kur smērēts.
KGB papīrus protams jāpēta, taču zinot cik cilvēka dzīvība tai sistēmā bija “sīka vienība”, kad miljoniem varēja nomērdēt badā vien viena gada griezumā, tad kādu nomocīt “ārstniecības iestādē” bija tik sīka vienība un “ne čiku ne grabu”.

Pagaidām tikai puspatiesības. Vajāšanas bija arī pēc 1986.gada un tajās piedalījās ar Latvijas psihiatri. Protams, ka viņi visu noliedz. Esmu gatavs sniegt konkrētas liecības.

Šobrīd masu medijos tiek izplatīts viedoklis, ka pēc 1986.gada VDK nedarīja “neko”. It kā ķerstījuši ārzemju spiegus un vietējos liela mēroga zagļus. Politiskās vajāšanas esot pārtrauktas. Patiesībā tie ir meli. Politiskās vajāšanas turpinājās, tikai jau “smalkākā” manierē – izmantojot psiholoģisko teroru. Gorbačovs esot Rietumvalstīm apsolījis, ka cilvēki politisko uzskatu dēļ vairs vajāti netikšot. Un pavēlējis vispirms iznīcināt visus dokumentus par vajāšanām, kurās tika izmantots psiholoģiskais terors. Tāpēc vienīgais pierādījums ir to cilvēku atmiņas, kuri tika vajāti. Sekas šādām vajāšanām bija upura pašnāvība, nervu sabrukums vai bojā eja “nelaimes gadījumā”.

Es par to, kā tiku vajāts esmu izdevis jau divas grāmatas “Gan jau rīts mūs atradīs” un fantastiskā žanra triloģijas “Neparastā misija” pirmo daļu “Kristaps”. Esmu rakstījis visiem lielajiem masu medijiem, arī LTV un Latvijas Radio. Diemžēl, joprojām tiek izplatīti meli par “labajiem stukačiem” un par to, ka pēc 1986.gada nekādu vajāšanu nav bijis. Tāpēc esmu spiests atklāti nosaukt to cilvēku vārdus, kuri par manām vajāšanām iespējams, zina. Raimonds Pauls – no 1980.g. līdz 1995.g. man tika liegta iespēja Latvijas Radio ierakstīt savas dziesmas. Cēlonis – 1980.gadā ierakstītā dziesma “Izkapts ābelē”, kura bija vērsta pret Latvijas okupāciju un dziesma “Tārpa kuplejas”. Šī dziesma bija vērsta pret pielīšanu un ar grandiozām ovācijām tika uzņemta 5.Starptautiskajā politiskās dziesmas festivālā LU Lielajā aulā 1982.gadā. Noslēguma koncertā mums aizliedza piedalīties jo zālē sēdēja visa LKP vadība. Par šo notikumu zina Ābrams Kleckins.

Sevišķi intensīvas vajāšanas sākās tieši pēc 1986.gada. LTV izveidoja mani apmelojošu pārraidi. Pēc tam kad gribēju lai viņi tomēr pasaka patiesību LTV partijas sekretārs R.Labanovskis man piedraudēja – ja mēģināsiet pateikt patiesību mēs jūs iemīcīsim tādos dubļos no kuriem jūs nekad neizkļūsiet. Par manām vajāšanām man atklāti pateica bijušais Mālpils vietējais VDK virsnieks G.Čīma. Savukārt pēc manā rīcībā esošās informācijas galvenais vajāšanu organizators bijis Mālpils LTF nodaļas vadītājs G.Deksnis. Visi dokumentālie pierādījumi esot iznīcināti, tāpēc atliek cerēt tikai uz šo cilvēku goda prātu. Vajāšanu kulminācija bija klīniskā nāve pēc pēdējās pratināšanas. Es klusēju gandrīz 30 gadus un aktīvi publicēties sāku tikai nesen.
Divus gadus pacietīgi gaidīju , ka kaut vienam atmodīsies sirdsapziņa, tagad saprotu, ka tas nenotiks nekad.