Mediju domas par tiesu varu, tiesnešiem un otrādi

Labs raksts!
Manuprāt, Latvijā šai ziņā ir citi zemūdens akmeņi.
1. Vēlamais un esošais. Prese ar apzinātu uzsvaru, ziņā jau nereti norāda, ka persona X, kas liecinājusi vai it kā iesaistīta, ir vainīga. Sabiedrības vērtējums tiesu darbam parasti ir balstīts nevis zināšanās, bet žurnālista Y sižetā. Mums faktiski nav neitrālu ziņu!
2. Tiesu pārstāvji, prokurori utt. reti runā par likumiem. Ir dīvaini dzirdēt par likumu zemo kvalitāti (Prezidents Vējonis), tostarp nedzirdot gandrīz neko no likumu represīvajiem izpildītājiem. Ja valsti sauc tiesisku esam, ikvienam likuma piesaucējam un jo vairāk – tā pildītājam vai … jābūt 10000% pārliecinātam, ka likums ir teju, teju izcils!
3. Ja runā par patiesā labuma guvējiem, noteikti jārunā par labuma guvējiem no likuma izmaiņām. Kā labā likums top mainīts? Par to klusums!
4. Dīvaina lieta, par ko zina (pats esmu pieredzējis), bet klusē! Proti, valsts iestāžu darbinieki, kas it kā uzrauga likumību, pret sevi likumus attiecina savādāk nekā pret ārpus valsts sistēmas esošajiem. Piemēram, lieciniekam piedāvā darījumus par nepatiesām liecībām. Piemēram, liecībās “nejauši” ieraksta liecinieka neteikto utt. Runa ir par to, ciktāl var ticēt valsts iestādes darbinieka profesionalitātei. Pēc būtības – cilvēkam nav jāalgo nedz jurists, nedz ekonomists, nedz grāmatvedis, lai saprastu dokumentu, rīcību utt. Kā irt patiesībā? Par to būtu jārunā!

Lauris Liepa ir veiksmīgi raksturojis attiecības starp tiesu varu un mēdijiem.
Lai vairotu uzticību tiesas sistēmai tai jābūt “aktīvai” lai varētu saprast kāpēc dažas
tiesvedības laicīgi nebeidzas. Cik bieži vajadzētu ļaut mainīt advokātus, ja tas atļauj
tiesas procesam vilkties gadiem?
Roberts Rūsis