Krīze vai iespēja?

Šoreiz ne par rakstu, bet par autora otro komentāru. Jo tā tēma šķiet krietni nozīmīgāka.
Lai cik pretīgs nebūtu 1938.gada vācu nacionālsociālistu režīms, to dienu notikumi būtiski atšķīrās no mūsdienām. Šodien sevi apkaunojusi visa Eiropas tā sauktā progresīvā sabiedrība. Protams, ir arī kāda līdzība – abās reizēs pielabināšanās agresoram pavēra ceļu jaunai agresijai un varbūt arī šoreiz, nedod Dievs, – jaunam lielam karam. Bet būtisku atšķirību ir vairāk:
1. Toreiz agresoram pielīda tikai 2 valstu vadoši politiķi, tagad visas Eiropas parlamentārieši;
2. Bija kaut iluzora, tomēr cerība izvairīties no draudoša liela kara, kas 20 gadus pēc iepriekšējā šķita nozīmīga;
3. Notika tirgošanās, lai cik nīkulīga, bet tagad nav pat tādas;
4. Hitlers solīja turpmāk uzvesties mierīgi, šodien krievi pat neslēpj mērķi turpināt nelietības;
5. Vācija līdz 1938.gadam bija pastrādājusi daudz mazāk asinsdarbu, kā mūsdienu Krievija. (Nejaukt ar vēlāko, tas, ka zinām Hitlera turpinājumu, tagad spiež uz smadzenēm, bet tad nebija zināms. Tagad Krievijas izaugsmes potenciālu var nenovērtēt tikai aklais);
6. Hitlers pat varas ziedu laikos nerīkoja slepkavības ārzemēs;
7. Neko tik demonstratīvu un atklāti pazemojošu, kā odiozā Slucka virzīšana amatam, Hitlers neatļāvās;
8. Nenotika piekāpšanās prasībai atzīt jau pastrādātas agresijas (Gruzija, Ukraina)
9. Vācijā nebija nekāda analoga Krievijas likumam, kurš ļauj neievērot starptautiskās saistības, kad tās nepatīk;

… ja nav valsts tad nav… mēs ievēlam mērkaķus ar intelektu nulles vērtībā un paši pēc tam priecājamies , tas prasti izsakoties ir zado mazohizms, Nav nākotnes tādai valstij. Vai Kārlis to tā bija lolojis pirms 100 gadiem?…Skatieties šodien teijāteri , kā esam par savu valsti stāvējuši , bet retais īstenību tur atradīs…