Aiz mūžības slēģiem

es jau pāris gadu garumā cenšos tikt uz Tomasa Manna muzeju Kuršu kāpās. Vēl nesen tas bija visvairāk apmeklētais muzejs Lietuvā, tagad to varbūt izkonkurēs Butkusa -Lībeskinda muzejs – redzēsim – bet – ne par to –

Bet par mūsu kultūrpolitiku – par mūsu kultūras cilvēkiem …..
Lūk, tā paša A.Žagara aiziešanas sakarā – es atkal domāju – lietuvieši vācu ģēnija Manna klātesamību savā zemē ir piefiksējuši – un veiksmīgi ar to strādā , mēs ….
es nezinu, es nevaru zināt vai vispār iespējams salidzināt Mannu ar Vāgneru, bet es tikai sev jautāju – kāpēc Latvijā Vāgners ir vien Rīgas ielas un Rīgas koncertzāles nosaukumā, kāpēc Vāgners ir vien dažās bildēs LNOB teātra Jaunās zāles informācijas stendos ?

Kāpēc KM , LNOB neuzaizināja to pašu Žagaru veidot Rīgas Vāgnera centru – piemēram, naudu nevis atdodot šikevič0 vēberveidīgo mafijām , bet piemēram, izveidot tādu Vāgnera centru Rīgā, kā igauņi Perta centru pie Tallinas – Žagars būtu bijis ideāls direktors un mēs būtu ja ne uz mūžību, tad pavisam noteikti uz ilgu laiku bagātāki ar kādu konkrētu sakārtotu un iekārtotu namu un kultūrvietu …

tā vietā ….. jā, protams, žēlums – nožēla – par aizgājušo cilvēku – kuru nenovērtējām

Ar rakstnieci ir citādāk – publiski viņas radītais tēls bija par bagāti – garīgi, emocionāli, lierāri utt. nodzīvotu mūžu.

es domāju, ka ir jāpilda aizgājēju griba un ja reiz viņa negribēja savu privātās dzīves publicitāti- tad visiem privātajiem stāstiem arī vajadzēja palikt p ie ģimenes un draugiem , bet mums -sabiedrībai – tikai atgādinājums kopsavilkuma formā – kas paliek aiz šī cilvēka, kurš devies mūžības ceļā.

Savulaik es spļaudījos un spārdījos par Ziedoņa dienām, kas ceru – regulāri notiks maijā. Manā vērtējumā pgājušā gada ziedoņdienu bilance bija tāda – cik kurš vairāk vai mazāk atpazīstams latviešu sabiedrības cilvēks – cik tuvās vai distancētās attiecībās bijis ar Ziedoni. Kā dzejnieks uzlicis roku uz muguras, kā paredzējis slavu un atzinis talantu utt.
Nebija nekā – kā saka – ne smakas pārdomām, secinājumiem – kas mums bija Dzejnieks, kāpēc viņa dzeju, viņa vārdus mīl – vai gluži otrādi – pat nezin, ne tikai viņa vienaudži , bet arī šodienas jaunieši. Patieso Ziedoņa nozīmi es spēju novērtēt sociālajos medijos lasot viņa dzejas, viņas atziņas. Pārdomu vērta bija soctīklu lietotāju izvēle – kāpēc tā dzeja, kāpēc tie Ziedoņa vārdi.

Kad lasīju par Andreju Žagaru – cik ģeniāls bijis – tad man radās jautājums – kāpēc mēs to sakām tikai pēc nāves? Kāpēc Žagaram ar savu ģenialitāti, vai vismaz izcilību neatradās vieta Latvijas kultūras dzīvē ? Mums labi ir tikai miruši mākslinieki? Vai tiešām sabiedriskajos medijos -tai pašā LTV1 , vai LR3 – nevarēja dot viņam balsi ?