Aiz mūžības slēģiem 3

Komentāri (3)

Drosma 07.03.2019. 10.18

es jau pāris gadu garumā cenšos tikt uz Tomasa Manna muzeju Kuršu kāpās. Vēl nesen tas bija visvairāk apmeklētais muzejs Lietuvā, tagad to varbūt izkonkurēs Butkusa -Lībeskinda muzejs – redzēsim – bet – ne par to –

Bet par mūsu kultūrpolitiku – par mūsu kultūras cilvēkiem …..
Lūk, tā paša A.Žagara aiziešanas sakarā – es atkal domāju – lietuvieši vācu ģēnija Manna klātesamību savā zemē ir piefiksējuši – un veiksmīgi ar to strādā , mēs ….
es nezinu, es nevaru zināt vai vispār iespējams salidzināt Mannu ar Vāgneru, bet es tikai sev jautāju – kāpēc Latvijā Vāgners ir vien Rīgas ielas un Rīgas koncertzāles nosaukumā, kāpēc Vāgners ir vien dažās bildēs LNOB teātra Jaunās zāles informācijas stendos ?

Kāpēc KM , LNOB neuzaizināja to pašu Žagaru veidot Rīgas Vāgnera centru – piemēram, naudu nevis atdodot šikevič0 vēberveidīgo mafijām , bet piemēram, izveidot tādu Vāgnera centru Rīgā, kā igauņi Perta centru pie Tallinas – Žagars būtu bijis ideāls direktors un mēs būtu ja ne uz mūžību, tad pavisam noteikti uz ilgu laiku bagātāki ar kādu konkrētu sakārtotu un iekārtotu namu un kultūrvietu …

tā vietā ….. jā, protams, žēlums – nožēla – par aizgājušo cilvēku – kuru nenovērtējām

Ar rakstnieci ir citādāk – publiski viņas radītais tēls bija par bagāti – garīgi, emocionāli, lierāri utt. nodzīvotu mūžu.

+4
0
Atbildēt

0

Drosma 07.03.2019. 09.48

es domāju, ka ir jāpilda aizgājēju griba un ja reiz viņa negribēja savu privātās dzīves publicitāti- tad visiem privātajiem stāstiem arī vajadzēja palikt p ie ģimenes un draugiem , bet mums -sabiedrībai – tikai atgādinājums kopsavilkuma formā – kas paliek aiz šī cilvēka, kurš devies mūžības ceļā.

Savulaik es spļaudījos un spārdījos par Ziedoņa dienām, kas ceru – regulāri notiks maijā. Manā vērtējumā pgājušā gada ziedoņdienu bilance bija tāda – cik kurš vairāk vai mazāk atpazīstams latviešu sabiedrības cilvēks – cik tuvās vai distancētās attiecībās bijis ar Ziedoni. Kā dzejnieks uzlicis roku uz muguras, kā paredzējis slavu un atzinis talantu utt.
Nebija nekā – kā saka – ne smakas pārdomām, secinājumiem – kas mums bija Dzejnieks, kāpēc viņa dzeju, viņa vārdus mīl – vai gluži otrādi – pat nezin, ne tikai viņa vienaudži , bet arī šodienas jaunieši. Patieso Ziedoņa nozīmi es spēju novērtēt sociālajos medijos lasot viņa dzejas, viņas atziņas. Pārdomu vērta bija soctīklu lietotāju izvēle – kāpēc tā dzeja, kāpēc tie Ziedoņa vārdi.

Kad lasīju par Andreju Žagaru – cik ģeniāls bijis – tad man radās jautājums – kāpēc mēs to sakām tikai pēc nāves? Kāpēc Žagaram ar savu ģenialitāti, vai vismaz izcilību neatradās vieta Latvijas kultūras dzīvē ? Mums labi ir tikai miruši mākslinieki? Vai tiešām sabiedriskajos medijos -tai pašā LTV1 , vai LR3 – nevarēja dot viņam balsi ?

+3
-1
Atbildēt

1

    Drosma > Drosma 07.03.2019. 10.05

    man protams, naktīs ir jāguļ,nevaru atļauties visu, ko un kā gribētu – bet arī es aktīvi apmeklēju kultpasākumus un viens man ir skaidrs – ka Latvijā publika ir ļoti ļoti zinātgriboša – un tas ir būtiski – jā – protams, tai publikā dominē pieneņpūku tantuki – bet – nenovērtējiet viņu nozīmi par zemu

    ja Andrejam Žagaram būtu balsstiesības bijušas arī pēc aiziešanas no LNO direktora posteņa – savi raidījumi , lekciju cikli , kuros viņš dalītos ar savu pieredzi – domāju, ka tie būtu uz – izķeršanu, tieši tāpat , kā ja publiskas lekcijas piedāvātu Imants Lancmanis piemēram.

    Savulaik, kad 1.x studēju Oslo universitātē – viens no kultūršokiem man bija tas, ka norvēģi katrā vārda galā uzsvēra savu nacionālo nozīmīgumu – mēs esam lepni, zviedri nekad nespēja iekarot Akeršusa cietoksni, zviedriem mēs atteicām , kad viņi gribēja būvēt mūsu tuneļus, mēs esam lepni, ka iztikām bez zviedru palīdzības utt. utjprj.

    Reiz – kafiju dzerot – to – t.i. savu izbrīnu par šādu norvēģu plātīšanos – izteicu savam prof. Semsdorfam – viņš toreiz atbildēja, ka mazu nāciju nacionālisms esot tikpat bīstams, cik lielu nāciju šovinisms. Kad gribēju konkretizēt – kā tieši viņš to domā, profesors ieteica satikties vēlāk vakarā. Kaut gan tobrīd jau biju nolikusi komjaunietes biedra karti un zaudējusi nevainību – uz vakara tikšanos neiazgāju un tēma palika neiiztirzāta, tomēr – ik pa laikam to atceros – vērtējot, kas notiek Latvijā –
    ka mums publiskajā telpā visbiežāk izskan nevis vērtējums par aizgājēja saiedrisko vai pat nacionālo devumu , bet – tādas personīgas atziņas, kas drīzāk nostiprina un apstiprina rakstītāja pozīciju nevis aizgājēja.

    Par to žēl, protams. Ka tik sīki paliekam …

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar: