Bez deklaratīvisma

”Pieņemu, ka tieši tēlainības paspilgtināšanai tiek izmantotas arī inscenējumu ainas, kurās epizodiski parādās aktieri. ” –
jau Ievainotajā jātniekā , velāk filmā par Noru Bumbieri – tagad šai filmā – es patiešām neredzu atdevi, neipzprotu, kāpēc bija kādi aktieri jāgrimē – labi – vēl pašu KF varēja atstāt , bet visi tie citi ?
Es uzskatu, ka mums ir izcili aktieri, es viņus mīlu un cienu un vienu otru līdz dievināšanai, u n man patiesi žēl, ka šitik muļķīgi te vņus izmanto
man vini traucēja – neko ja var teikt “nedeva ” ne filmas vēstījumam, un pat ne noskaņai. Tad jau dejotājs varēja palikt kā vienīgais KF identitātes tēls un to varēja filmā attīstīt , bet arī tas tru iznāca īsi un saraustīti un drīzāk lieki nekā vajadzīgi

nu tā – mūzikas un operatora dēļ – jā – filmu var pat otrreiz skatīties, bet visādi citādi –

nu žēl, ka pats KURTS FRIDRIHSONS palika neatšifrēts – vismaz man un manam dragam – noteikti

“Liela loma kamertoņa iestatīšanā piemīt mūzikai, izmantoti Pētera Vaska, Artura Maskata, Santas Ratnieces un mākslinieka dēla Gustava Fridrihsona skaņdarbi”
jā – tā nu tas ir par 101% – bez mūzikas, bez super – līdz atkal jau banalitātei izskaistinātajiem dabas skatiem – filma vispār būtu nulle.
Manī ir stipra pārliecība, ka šo filmu ir vērts skatīties kā mūzikas un skaistu, izskaistinātu – līdz banalitātei izskaistinātu attēlu saplūšanu , ka KF tur ir tikai kā piedeva, kā tāda diezgan smalka un laba piedeva, bet ne vairāk.
Filmā ir maz teksta un tas pats – saraustīts. Arī dziesmas – tik skaistas kopā ar attēliem, gandrīz līdz sāpem, smeldzei – skaisti – bet tas tad arī viss

Ja filma būtu par KF , nevis par mūziku – tad noteikti filmā dominētu nevis dabas un noskaņu skati, bet KF akvareļi, KF vārdi , piemēram , kā KF bija un ir mūsu garīgais skolotājs , vai – kā KF ir daļa no latviešu un Latvijas valsts likteņa – tas man pietrūka

”Fridrihsons gulagā pavadīja piecus gadus, un tur piedzīvotais mainīja viņa personību — šis traģisms spēcīgi caurvij arī filmu. ”
interesants ir šis K.Simsones apgalvojums – lūk, es to filmā nesagaidīju – ko vispār smalkam, iznteliģentam cilvēkam nozīmēja izsūtījums , kas ar viņu notika pēc atgriešanās – kaut kā pa vidu un pa starpu maisījās stāsti par izcilā mīlnieka reputāciju – nezinu – bet man tas traucēja, man būtu paticis tā strukturētāk – vai kaut kā konsekventāk par vienu, tad par otru .

Mans vērtējums. Vakardien biju uz seansu SP.

nr1 -‘Mākslinieka vārdā nosauktā, režisores Dzintras Gekas veidotā dokumentālā filma lūko atšifrēt Kurtu Fridrihsonu, atklājot fragmentus no viņa piezīmēm, sarakstēm un aplūkojot mākslinieka darbus.” – reklāmā ir piesauktas 2 autores – režisore Geka un rakstniece Repše, kurai tas esot personisks stāsts par savu radinieku.

Man filma par Fridrihsonu nepateica neko. Patiešām informācijas ziņā – nulle. Kad filmas sākumā Repše apgalvoja, ka KF ir bijis viņai gan tēvs, gan draugs, gan garīgais skolotājs – es uzreiz ieslēdzu antenas , ka lūk filma būs par to par KF kā draugu, kā tēvu, kā garīgo skolotāju. Bet – nekā , nekā no tā filmā nebija.
Fragmentāri , saraustīti un konkrēti man – bieži nesaprotami ,izstāstīta KF dzīve pamatvilcienos. Es vispār uzskatu, ka Parīze un Venēcija bija nožēlojamas banalitātes. Tās nevajadzēja rādīt. Ziniet , kad atbraucu no NY – biju iepirkusi sev “modes preces” 2 CK krekliņus vienu baltu un otru melnu un abus ar spožiem uzrakstiem un man bērns to nokomentēja – mammu – nevelc, izskatās, ka tu no centrāltirgus. To pašu es izjutu , kad filmā rādīja Parīzi un Venēciju. Kā no centrālttirgus. Arī bez Pēterburgas varēja iztikt. No autoru izvēlētā fragmenta iznāk, ka KF ir bijis mīls sakars ar AŽidu – tik intīma bija citētā vēstule. Katram gadījumam pārjautāju savam draugam, kā viņš to saprata – jā viņš to arī tā esot sapratis. Vai to vajadzēja? Vai tā ir nodeva šodienai – katra pazīstama cilvēka seksualitāte? Kas bija/ir – filmā runājošais Parīzes dzejnieks , kāda viņa saistība ar KF – tā arī nesapratu.