Holandieša vēstījums

Manī izbrīnu radīja par zilo krāsu Ugunī un naktī. Zvēru – neatceros. Skatījos šo izrādi ļoti tuvu skatuvei – Raiņa vaŗdi manī bira kā zelta pērles , es biju pārņemta ar tiem, Vāgnera mūzika man patika, bet bija par klusu priekš tiem notikumiem un – krāsa man atmiņā ir palikusi brūna ar zelta joslu – Zariņas – kleita – pa vidu. Nu neatceros ne to tukšumu, ne zilumu bet nu labi – kā saka Rainis – ideja jau pāri visam – un to es šai Holandietī varēju nojaust, kas arī jau ir daudz

BET – kas ir būtiski – man bija milzīgs prieks un gandarījums, ka nebija plikumi – Debess – it kā nieks, bet man patiesi gribējās kaut ko bez banālām firmas zīmēm un tas šeit bija

baidos rakstīt, ka iešu vēl , uz Uguni un nakti jau arī gribu iet vēl, bet laikam jau vairs nemaz nav repertuārā – visu nevar paspēt un visu nevar aptvert, bet nu šis bija un ir izcils notikums – bija vērts

izlasīju recenziju. Saprotu, ka vieta te ir noteiktam zīmju skaitam un tāpēc tāda mazuma piegarša.
Man šis bija pirmais ” dzīvais holandietis”, sēdēju balkonā , ar domu, lai būtu vislabākā skaņa un tā arī bija – vislielāko iespaid uz mani atstāja mūzika. Izcila. Noteikti, ka nespēju uztvert visu un saprast visu, bet – Zenta, taču bija jauna, kā vācieši saka- blutjung – dāma, kamēr holandietis vecs , nedzīvs egosists, kurš gatavas atdot visu par jaunas meitenes asinīm, izpostīto dzīvi un tāpēc es no paša sākuma tīri saturiski – sižetiski šo operu līdz galam nesaprotu. Ja ir tā, kā es domāju, tad man tieši der holandieša nedzīvīgums – kā saka zombija tēls un tam pretī Zenta – jauna meitene, kuru sauc un mulsina pašas asisnbalss, pašas izēle, iedoma par kaut ko lielāku, cēlāku un īpašāku , kā Ēriks ar saviem medījumiem. To vietu, kur Ēriks locās un lūdzās gar Znetu, kad viņa jau sen ir citā pasualē – to es ļoti labi izpratu – man skiet ļoti veiksmīgs bija beigtā putna tēls – bet… jā -lūk, Vāgners īsi pirms nāves esot gribējis labot sav paša libretu un uztaisīt, ka abi paceļas Debesīs – t.i. – Zenta ar Holandieti. Es saku -labi, ka nepaspēja, jo man tas neietietu kopā – tad jau pašā sākumā ir jāmaina holandieša statuss – nevar šitā ar zombijiem darīties – kā saka – augšā -lejā.

Taisnības labad būtu jāatsaucas uz kādu režisoru un / vai scenogrāfu, kas savā rokrakstā neatkārtotos. Atkārtojas un kā vēl, pat bezkritiski slavētie.
Katrai radošai personībai ir savs raksturīgais stils un brends, savādāk ikreiz būtu jāmin, kā veikums tas ir :)
Viesturs Kairišs ir vienīgais režisors, kura izrādes un operas skatoties, neesmu vīlusies. Un tāda iepriekšparedzama gandarījuma sajūtas garantija nozīmē daudz. Vismaz man :)

Par V. Kairiša un Dzudzilo pāra “Klīstošo holandieti” esmu patiesi sajūsmā – vizuāli un dramaturģiski iestudēts tīrās formās, bez režisoram dažu Vāgnera operu iestudējumos raksturīgā pārsātinājuma, kad šķiet, ka jāaizver acis, lai skatuves darbība netraucē mūzikai. Šeit viss bija savā vietā, bravo! Kritiķes norāde, ka mākslinieks citējot pats sevi, nav izrādes lamatas, bet šajā gadījumā –noteikti ieguvums.