Simtgades triecienprojekts

es uz šo visu skatos citādi – Rīga ir kļuvusi par ļoti netīru pilsētu.

Un šai sakarībā – viss tas pieminekļu un mākslas objektu bizens – metaforās runājot – ir kā cūkai pērles ap kaklu un tā špruks – dubļos iekšā baudīt dzīvi.

Šorīt nāku uz darbu – paskatos pa kreisi – protams – sab. transporta pietura pretī LNB – tā , kas starp diviem kioskiem – kur RS biļešu automāts – piečurāta , piemētāta ar nosalušu sarāvušos bomzenīti kā dzīvo performanci –

tas ir degradējoši , tas ir drausmīgi – es saprotu , ka arhitekti un dizaineri, nerunājot nemaz par Rīgas Domes cilvekiem , braukā tikai smalkos auto un par lumpeņu takām viņiem slaidi nospļauties , bet tas ir drausmīgi, tas ir drausmīgi degradējoši un drausmīgākajā pretrunā ar visām tām runām par pilsētvidi un mākslas ietekmi uz lumpeni vulgaris –

metaforās runājot – sajūta, ka mus ar sejām grūž tajos gružos, lai mēs pēc iespējas ātrāk pierastu

Turklāt «šis arī nav tāds objekts, kuru nevarētu pēc 10 vai 20 gadiem ņemt ārā un mainīt — tas nav Brīvības piemineklis», rezumē Rubenis.

VKPAI arī tā domā? Ļoti dīvaini.

Rīgas “garumzīmes” batālijas, kuras prasīja tikdaudz pūliņu, tagad pieveicis samiernieciskums un apātija? “Goda vārti (bikses)” ieņem savu vietu jau bez cīņas? Kur palikusi VKPAI principialitāte?
Ja atklātais sabiedriskais fonds Dabas retumu krātuve publiski paudis, ka konstrukcijas pamatiem paredzētās bedres bojās saknes un ievērojami saīsinās koku mūžu, tad kāda vēl argumentācija?