Senās cīņas nebeidzas

ļoti lēnām lasu H.Tumana grāmatu Varoņi un varonība SGR . Lūk, tas ir akadēmisks darbs – katram apgalvojumam klāt ir atsauce , avoti bieži citēti .
Nepārbaudu visas atauces un avotus, bet jau esmu izdarījusi dažas atzīmes – autora apgalvoumus, kuriem negribu piekrist, bet apzinos ka tas vairāk manu iedomu , ne zināšanu līmenī – bet – kas manuprāt, ir būtiski – ka autors paver un drošu un godīgu un taisnīgu ceļu domu un spriedumu divkaujai – sak ja vari – pierādi, ka mans apgalvojums nav patiess

tā kā jā – saruna vispār ir absolūti aktuāla un svarīga – un žēl ka Raudseps nepaautāja cik Igaunijā valsts dod naudu vēstures pētīšanai

ja lasa uzmanīgi – runātajā ir daudz pretrunu
Bet visu vispārinot – es secinu, ka jaunās paaudzes vēsturnieki nāk ar tādu baigo vieglumu un pļāpīgumu un tādu – pat nezinu kā pateikti – haotiskumu

Manuprāt, manu apgalvojumu vislābāk raksturotu – lekcijas atstāsts kuru dzirdēju LVVM , pirms apmēram gada.
Kaspar Kļaviņš gari un plaši atmaskoja dažādu mītu pastāvēšanu vēsturē un tad paziņoja vienā brīdī, ka tieši tāds pats ir mīts par 700 gadiem verdzības vācu jūgā. Publika skaļi un vētraini aplaudēja. Cerēju, ka vēsturnieks – gluži ka pirms mirkļa – sauks konkrētus faktus, kas liecina , ka nebija latviešu paverdzināšana. Vienīgais, ko K.Kļavins nosauca bija dazi latviešu ( lībiešu?) izcelsmes mastu tirgotāji, kuri kļuvuši par Rīgas patriciešiem un kuršu ķoniņi.
Lekcijā klāt bija man zināmi akadēmiski strādājoši vēsturnieki – domāju – ka tie kaut ko teiks – bet nē – neko nepateica. Tad es uzdevu jautājumu – ja jau verdzības nebija, kā viņš vvērtē tos tiesību aktus, kurus izdeva vācu muižniecība, kuri soli pa solim atņēma vietējo cilšu vēlāk tautas n nācijas personīgo brīvību? Ja tā nebija verdzība, kas tad tas bija?

Uz to K.Kļaviņs atbildēja – o – kā jā – bija bija tadi likumi bet to vien dēļ nevar teikt, ka pie mums bija 700 gadu verdzība.

Gribēju jautāt – tad cik adu verdzība – 500? 300? varbūt 699?

Manuprāt, jaunās paaudzes vēsturnieki sev atvieglo dzīvi nepacenšoties savus “jaunatklājumus” akadēmiski prezīci pasniegt. Un tāpēc viņiem man neva nekādas ticības – nekādas

kaut gan es labprāt gribētu, ka mani senči būtu bijuši brīvi un neatkarīgi un droši n pārliecināti – kāpēc nē – bet nebija taču tā