Senās cīņas nebeidzas • IR.lv

Senās cīņas nebeidzas

2
Mareks Tamms. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Pauls Raudseps

Vēsturnieks Mareks Tamms bija līdzautors grāmatai par viduslaiku Igauniju, kas kaimiņvalstī izraisīja milzīgu skandālu, un tagad piedāvā provokatīvu skatu arī uz neatkarības simtgades svinībām

Izrādās, krustnešu ar uguni un zobenu atņemtā brīvība gruzd zemapziņā ne tikai latviešiem. Jaunākās paaudzes igauņu viduslaiku vēsturnieks Mareks Tamms konstatējis, ka arī viņa tautai, iespējams, svarīgākais stāsts par savu identitāti ir gadu simteņiem ilgusī cīņa par brīvību. Tamms decembrī Rīgā piedalījās konferencē par Livoniju, kad Ir devās viņu intervēt.

Kāpēc mums 21. gadsimtā būtu jāinteresējas par Livoniju?
Vēsturei, tajā skaitā viduslaiku Livonijas vēsturei, nav nepārprotamas nozīmes mūsdienās. Nevajadzētu uzskatīt pagātni par mūsu veidotāju, jo patiesībā ir tieši otrādi — tagadnē pastāvīgi radām pagātni, kura mums šķiet piemērota, leģitimē mūsu izvēles un piešķir jēgu rīcībai. Šādā ziņā notiek nemitīga pagātnes pārveidošana. Vēsturniekus apsūdz vēstures pārrakstīšanā, bet tieši to vēsturnieki ir darījuši jau no pašiem pirmsākumiem. Vēsture ir kultūras forma, caur kuru sabiedrība izprot sevi.

Par Livoniju ir vērts domāt, jo šī pagātne palīdz izprast mūsu tagadējo stāvokli un plānot nākotni. No vienas puses, vēsture ir sociālā atmiņa, kas palīdz iztēloties pašiem sevi, rada identitātes sajūtu. Taču vēsture ir arī akadēmiska disciplīna. Tā ir ļoti svarīga sabiedrībai, jo nepieciešams pēc iespējas daudz uzticamas informācijas par pagātni. To atklāj vēsturnieki. Tas ir ļoti svarīgs ieguldījums sabiedrības debatēs par jautājumiem — no kurienes mēs nākam? Uz kurieni ejam? Tomēr jācenšas nesajaukt šīs divas attieksmes pret pagātni. Viena ir sabiedrības kolektīvā attieksme. Otra ir akadēmiska un individuāla, tā sastāv no pagātnes atstāto pēdu rūpīgas izpētes.

Tātad vēsturnieka darbs ir nodrošināt, lai sociāli izveidotās konstrukcijas neaizpeld pārāk tālu prom no realitātes?
Tieši tā! No vienas puses, vēsturniekam jāpiedāvā pēc iespējas precīza informācija par pagātni, no otras — kritisks skats uz kolektīvi veidotajiem pagātnes tēliem. Man šķiet, nekad nepienāks brīdis, kad sabiedrībā pastāvošā kolektīvā pagātnes izpratne pilnīgi sakritīs ar akadēmisko izpratni un pētījumiem. Varbūt tām pat nevajadzētu pilnībā sakrist.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu