Deportācijas nav savienojamas ar protokolu

Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus visiem Ir lasītājiem un veidotājiem!

Rīgas domes labā roka zina visu ko dara kreisā. Ja kaut kādu neģēlību paši nevar izdomāt, tad Maskavas “politehnalogi” izdomās un apsvērs līdz pēdējam sīkumam.

Ko tur ko brīnīties? Kas pie varas Rīgā? – putļeristi.

Balsojiet par kremļa partiju – turpiniet spļaut uz savu senču pīšļiem.

Tajā, ko autore apraksta vairākas problēmas izpaužas. Twiterī, teiksim, jau šodien travelnews.lv sācis “šērot” savu partneru Lieldienu apsveikumu bildīšu daiļradi. Lai gan Kristus vēl nemaz nav sists krustā, vēl ne Lielā Piektdiena, ne klusā sestdiena bijusi, bet olas jau ripo, lēkā un krāsojas. Es neesmu pret svētkiem un jā, šodien taču pēdējā darbadiena, bet tas sasaucas ar šajā rakstā aprakstīto. Tas ka diplomāti un ministris pēc ministra iet pa priekšu – no vienas puses protokols, no otras -… varēja arī palaist pa priekšu represētos vai vēl labāk – varēja iet kopā. Par Ušakova visos aspektos izcili saimniecisko Dumu es vispār klusēju.

Hm… T.s. “amatpersonas” savā darbā kalpo mums visiem. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Tas, ka Latvijā viss ir otrādi, liecina gan par iesīkstējušām problēmām, gan par samierināšanos… Nevajag laist nevien pa priekšu un viss! :)

Vēsturei še maz sakara – ja cilvēki lasa, runā, interesējas – meļi un āksti var pārsprāgt runājot! Ja neizglītojas paši, vieta tukša nepaliek!

Bilde, kuru ir uzzīmējusi autore, raksturo latviešu attieksmi pret savu vēsturi. Tā lielākai daļai no mums ir kļuvusi vienaldzīga. Ja aizdomājamies par tāda mācību priekšmeta, kā vēsture,patieso jēgu, tad ātri vien nonākam pie secinājuma, ka vēsture – tas vispirmām kārtām ir pamats uz kura balstās mūsu tautas tagadne un nākotne. Skolās pilnīgi varētu iztikt tikai ar to, ka vēstures stundās tiktu pasniegts materiāls par laika posmu, kurš skar tieši un tikai LR dibināšanu, Brīvības cīņas, pirmos 20 brīvvalsts gadus un tiem sekojošos okupācijas gadus. Viss tas, kas skar ” lielo” pasaules vēsturi, to varētu mācīt fakultatīvi, bet spilgtākās epizodes no Brīvības cīņām, 1940. gada okupācijas, 2. pasaules kara, kurš tiktu aplūkots tikai un vienīgi no latviešu tautas skata punkta, pēckara ” padomju” laika, tam visam būtu “jāsēž” mūsu jaunāko paaudžu galvās nesatricināmi. Un ne jau tikai sausos gada skaitļos. Daudz svarīgāka ir iztēle, kuru jādarbina, lai tā pa īstam saprastu, kas notika, kā tas notika, cik daudz varonības un ciešanu viss pārdzīvotais ir prasījis no mūsu iepriekšējām paaudzēm.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par informatīvo karu, par Kremļa uzbrūkošo demagoģiju utt, tiek prātots, kā pret šo ļaunumu cīnīties, tiek ieplānoti līdzekļi kaut kādam, vēl vienam krievu info kanālam, kur darbu uzsāks Ušakova bijušie kolēģi :) Sviests tas ir. Vienīgais veids, kā cīnīties pret kremliniem, tas ir viņu melīgajām nelietībām likt pretī mūsu nomocīto tautiešu likteņus, par tiem būtu jārunā un jādomā gan gulēt ejot, gan no rīta ceļoties. Ar tādu attieksmi būtu jāvēro 9. maija izdarības Pārdaugavā.

Ir jāņem piemērs no Ušakova, cik viņš apņēmīgi, agresīvi un nekaunīgi velk savu “vēstures līniju” mūsu ļaužu apziņā. Un mums pat šī agresīvā nekaunība nav nepieciešama, lai aizstāvētu savu patiesību. Lai viss sakārtotos vēsturiski pareizā loģikā, caur kuru skatāmies uz tagadni, mums pilnīgi pietiek ar to, ka apzināmies to ļaunumu,atceramies tās šausmas, kuras Latvijai ir uzspiedis Kremlis. Ar to pilnīgi pietiktu, lai okupācijas laikā represētajiem sirmgalvjiem tiktu ierādītu viņu īstā vieta un, lai Rīgas domes kremlinus vienreiz noliktu viņu īstajās vietās.