Muzejā atklās slēpošanas sezonu

https://www.youtube.com/watch?v=jruM457DI_8

…lasu komentārus un tie galvenokārt NA biedru un atbalstītāju rakstīti…pārsteidzoši, bet tik ļoti atgādina nekritisko attieksmi pret vadoni kādā kaimiņvalstī….arī tur atbalsta konservatīvās vērtības, cīnās pret gejiem, vadoņa vārds tiek pielīdzināts Dieva vārdam….

….it kā esam demokrātiska un izglītota sabiedrība, tomēr….vadoņa kults pieņem arvien lielākus apgriezienus…ja tā nebūtu, vai gan NA meitentiņi, puikiņi un nopietna izskata onkuļi spētu nekritiski pieņemt perversā Parādnieka vēlmi valdīt pār visām Latvijas sievietēm?….

….Parādnieks sabradāja vienas sievietes pašcieņu, piespiežot pieņemt attiecības ar citu sievieti – tā ir konservatīvā vērtība?….

….salauza otras sievietes pašcieņu – uzspiežot divvsievību – arī tā ir tikumība un konservatīvā vērtība?….

….Parādnieka partijas biedri un atbalstītāji to pieņēma kā normu, liekulīgi klusējot, neprotestējot, neizstumjot no sava vidus amorālu tipu ar deformētu vērtību sistēmu….un kāpēc lai Parādnieks neapmierinātu savas perversās vēlmes – uzspiežot savu gribu visas valsts sievietēm?…ja varēja ar divām, kapēc ne ar visām?…būs tā, kā Parādnieks lems un viņa zombiji?…

….lasu delfi.lv Solvitas Olsenas rakstu “Lūgums Saeimai − cienīt, aizstāvēt un pasargāt Latvijas sievietes!” un pārsteidz tas cinisms, ar kādu plānots vērsties pret sievieti…cinisma kalngals – “prasīt ārstiem rakstīt un sievietei saņemt izziņas par bērna miršanu.”…

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/solvita-olsena-lugums-saeimai-cienit-aizstavet-un-pasargat-latvijas-sievietes.d?id=45496310#ixzz3Q0SHzZhl

….šķiet, beidzot pienācis laiks pieprasīt ikgadēju deputātu veselības pārbaudi pie psihiatra….

Pie legālu abortu ierobežojumiem vairojas nelegālie kriminālaborti, un tas noved pie daudzām komplikācijām un pat nāveēm, un par to jāatbils ab. pretiniekiem, nerunājot par to, cik tādu sieviešu ārstēšana izmaksā budžetam.

bet ja no abortiem ķermenis tiek sabojāts, tad gan visai sabiedrībai jāmaksāpar to no Veselības budžeta priekš ārstēšanas…

Abortu profilaksei nepieciešama seksuāla audzināšana skolās un pretapaugļošanas līdzekļu izmantošanas apmācības, kā arī droša seksa aspmācības, nevis primitīvi aizliegumi un ierobežojumi.

Protams, par sievietes ķermeņi un ab. atbild tikai pati sieviete.

Ja tur sāk jaukties perversie un aprobežotie klauni, kas uzdod sevi par kriestiešiem vai ko tur vēl, un it kā, pārstāv valsts un “nedzimušā bērna” interses, tipa Parādnieka, Ļeģajeva vai Šmita, tad tas ir jābremzē pašā iedīglī.

Tikai sieviete var izlemt, veikt ab. vai neveikt, toties par nevēlamu grūtniecību daudz vairāk atbildīgs ir vīrietis, ja viņš nav absolūts idiots, un ciena savu partneri, viņš var no tā pasargāt sievieti pat bez kādiem speciāliem līdzekļiem.

Vispār, izlasīju dažus komentārus un, gandrīz vai, sāku justies kā starp “pravoslāvu fundamentalistiem”.

…kāpēc sievietes nepiedalās šādās diskusijās?….tāpēc, ka viedo “vīriešu”, kas sevi uzskata par radības kroni – bars – nesaudzīgi uzklups sievietei, kura būs atļāvusies citādu viedokli….jo tikai viņi zinot, kā pareizi sievietei dzīvot un viņas vienīgā funkcija ir – dzemdēt…

…diemžēl, tas ir tāds vīrieša maskēts mazvērtības komplekss, lai piepildītu savu ego – cik ražīgs un vaisls savas sēklas sējējs ir bijis….

….izlasiet Naktineica.lv blogā rakstīto, varbūt kaut nedaudz tas liks aizdomāties….domāju pievienot tikai norādi uz bloga ierakstu, bet….zinot, cik lasītājs ir slinks, lai tādu ierakstu atvērtu – atļaušos to pārkopēt….

http://www.naktineica.lv/?p=7438

Dzemdes pieder valstij

Kamēr bērns guļ, neaizgāju šonakt pati laicīgi gulēt, bet uzrakstīju savu viedokli par kārtējo populistisko ņemšanos ap abortiem.

Kārtējo reizi Saeimā un sabiedrībā diskusijas, kā un vai ierobežot sievietes tiesības izdarīt abortu. Un cik tipiski – galvenie runātāji atkal ir vīrieši, jo viņi zina, kā tās bābas valdīt.

Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, deputātprāt, pie ārsta būtu jāiet ar saviem ! vecākiem, lai arī statistika rāda, ka Latvijās lielākoties abortus izvēlas 25-29 gadus vecas sievietes un, ņemot vērā vidējo vīriešu un sieviešu vecumu, viņu tēvi jau sen ir aizgājuši pie tēviem, bet viņām pašām ir jāpieņem lēmumi, piemēram, par balsošanu Saeimas vēlēšanās un saviem īpašumiem.

Aizliegums taču veicina labu uzvedību, vai ne.

Esmu ievērojusi, ka Latvijā aizliegumi dominē par atbalstu rīkoties pozitīvi. Aizliegt, tad domāt. Aizliegt un secināt, ka nav jau kontroles mehānismu un valsts roka nespēj noķert pāri žogam lēcējus.

Negatīvo dzēšot ar negatīvo, tomēr reti sanāk plus zīme. Sods un pieķeršana reti maina rīcību, jo tie ir ārēji faktori un nav paša cilvēka izvēle. Protams, ir vieglāk ieviest sodus, jo tā pildās valsts budžets, ne plānot un rīkoties ilgtermiņā, lai novērstu iemeslus.

Uzreiz teikšu – abortu jautājumā es neesmu neitrāla.

Pirmkārt, esmu sieviete reproduktīvā vecumā, tāpēc politiķu runas iznēsāt un dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu man liek uzdot jautājumu – bet kas notiks ar manu darbavietu un vietu darba tirgū, pieredzi un izglītību, nākotnes pensiju un sociālajām iemaksām, kamēr būšu nepārtrauktos bērna kopšanas atvaļinājumos. Nemaz nerunākot par smieklīgajiem “lielo bērnu” vecāku pabalstiem, kas, šķiet, nav mainījušies kopš manas bērnības – varbūt labāk tos nemaksāt nemaz, iekrāt un samaksāt kā vienreizējos pilngadības sasniegšanas pabalstus?

Otrkārt, man ir mazs un mīļš bērniņš, un ar prieku izbaudu katru stundu, ko pavadām kopā. Ja viņš nepārtraukti nebrēc. Ja esmu izgulējusies. Ja man ir sanācis ieiet dušā. Ja ir laiks pagatavot ēst. Vai kaut ko uzrakstīt blogā. Nu, tādi dažādi sīkumi, par ko ir pieņemts klusēt. Bērns ir mana izvēle un liela prieka avots. Bet tas ir arī pienākumi un ļoti lieli ierobežojumi, mana ego nolīdzināšana līdz ar zemi.

Treškārt, esmu katoliete un gandrīz pirms gada nolēmu neveikt amniocentēzi (augļūdeņu noņemšanu analīzēm caur vēdera sienu), jo tāpat nespētu izšķirties par abortu, ja arī auglim tiktu atklāta ģenētiska saslimšana. Vēl vairāk – es apzinājos, ka nedarītu neko, kas pakļauj kaut niecīgam riskam manu nedzimušo bērnu. Arī risks 1-2 % zaudēt bērnu medicīniskas manipulācijas pēc ir daudz. Par laimi, man noveicās, un izvēle nebija jāizdara.

Ceturtkārt, es esmu piedzīvojusi grūtniecības pārtraukšanos. Un tā nu reiz ir pieredze, kas manu dzīvi un vērtības apgrieza kājām gaisā un atkailināja elektrības vadus manā prātā. Zaudēt bērnu nav normāli, lai arī pāris milimetrus lielu. Gan slimnīcā, gan dzīvē, gan virtuālajā vidē esmu satikusi daudz izmisušu un sāpinātu sieviešu, kas zaudējušas savus bērnus. Iedomājies – nakts, tumsa, koridorā tālumā māsiņas sarunājas, bet palātā neviena neguļ, klusiņām trinas, lai tikai tās citas nepamana, un raud, ko nodod tikai saraustītā elpa. Jo par to sabiedrībā nemēdz runāt. Šie aborti ir tikai sieviešu pieredze un viņu bailes, viņu dvēseles sāpes un viņu cerību krahs. Mirušiem bērniem ir kaps, par šiem bērniem liecina tikai sievietes atmiņas, slimnīcas izraksts un sausa statistika.

Nožēlojami, bet ļoti zīmīgi, ka tādas apīnes no “centriem”, kuras laikam taču ar šīm tēmām nodarbojas “profesionāli”, tomēr neuzskata par nepieciešamu jautājumā iedziļināties un iztiek ar caurmēra ķērcēja paviršību.

Jo arī konkrētā Apīne nav pamanījusi būtisku niansi, ko toties ir pamanījis cilvēks, kuram tā NAV ikdienas tēma:

“Diemžēl arī @erbe_kurpe nav pamanījusi, ka vecāku konsultāciju deputāti rosina ieviest grūtniecēm līdz 16 gadiem: http://www.lsm.lv/lv/raksts/arpus-etera/eliina-kolate-dzemdes-saimnieki.a114895/”

https://twitter.com/Vents_Zvaigzne/status/558567075044925440

un turpat –

“Varētu taču kāds paskatīties http://likumi.lv/doc.php?id=58982 un izlasīt 27. pantu, kuram šis grozījums paredzēts.”

“Kad aizdomas, ka vecāki bērnu plūkā aiz ausīm, tad bāriņtiesas nozīmē psihologus, kuri runājas un pēta.

[..]

Kad runa par abortu tam pašam bērnam, tad psihologus iztēlo par kauninātājiem un scēnu taisītājiem.”

Kā jau rakstīju – nožēlojami, bet ļoti zīmīgi. Raksturīgi.

Diskusijas kvalitāte, vai zinies.:)

Nu ko, dāmas, nenodarbojamies vairs vispār ar seksu :D (kaut maza, bet palikt stāvoklī iespēja ir vienmēr)

Cik smieklīgi! Lielie viedokļu paudēji ir kas? ….. VĪRIEŠI! Nevienam no jums nav bijis un nebūs jāiznēsā mazuli 9 mēnešus, kur nu vēl tos 9 mēnešus jāpavada vidusskolā (dievs nedod pamatskolā), pilna laika klātienē augstskolā vai līdz dzemdību sākumam jāstāv pie kases aparāta, lai nopelnītu katru centu, kas pēcāk ļaus to bērnu pabarot par mātes minimālo algu!

Cik viegli ir izteikt vidokli un spriest zinot, ka pašam uz savas ādas neko nebūs jāizbrauda! Cik gudri un drosmīgi!

Kamēr valsts par katru dzimušo bērnu neparūpēsies kā pieklājas (tas nozīmē tā, lai māte arī viena var bērnu uzturēt un pieklājīgi dzīvot), tikmēr valstij NAV tiesību pat ieminēties par aborta veikšanas sarežģīšanu vai aizliegšanu.

Un vēl nožēlojamāk ir tēlot mūķenes un pāvestus (pēkšņi Latvija būs kļuvusi par reliģisku valsti?), kas nu tagad glābs mazās dzīvībiņas, lai gan aiz tā visa slēpjas ekonomika un problēmas ar demogŗafiju. Nez kādēļ, kad tas bērns piedzimst, valsts interese tur arī apstājas…ar 11 eiro mēnesī un minimālu iespēju iegādāties pirmo mājokli :D Un valstij neinteresē ne tas, vai bērnu var atļauties, vai vecākiem ir kur dzīvot, ir darbs, vai tēvs nav māti un bērnu pametis utt utt. Galvenais ka viņš piedzimst…par pārējo var nedomāt. Ta kaut lai silītē viņu pēc tam pamet ne?

p.s.

Ar šādu principu katru pieaugušu sievieti ap 25 gadu vecumu var bāzt ķurķī, jo no medicīnas viedokļa – ikviena sieviete vidēji 2-3 reizes dzīvē piedzīvo abortu pašai to nemaz nezinoties! Āmen

Jautājumam ir divas puses. Ir pamatots uztraukums par to, ka ierobežojot abortu pieejamību, var palielināties kriminālu abortu skaits. No otras puses, aborts ir nevainīga cilvēka nogalināšana. Un par bērna radīšanu un nogalināšanu brīvprātīgi izlemj vecāki – pat kontracepcijas līdzekļiem ir noteikts nenostrādāšanas procents, par ko visiem vajadzētu zināt. Bez abortiem ir arī citi piemēri, kur stiprākais var nesodīti sabradāt vājāko. Nevienu nepārsteidz tie vīrieši, kuri nemaksā uzturlīdzekļus saviem bērniem, uzņēmēji, kuri ar vienu vai otru ieganstu nesamaksā darbiniekiem nopelnīto algu, vai būvfirmas, kas neuzņemas atbildību par cilvēku bojāeju sagruvušā lielveikalā. Protams, jaunā māmiņa bieži vien ir šīs netaisnību ķēdes beigu posms – viņai nav neviena cita, ko “uzmest”, izņemot pašai savu bērnu. Abortu tādēļ nav pareizi pielīdzināt cilvēktiesībām, iztēlojot par kaut ko līdzīgu vārda brīvībai. Tiesības nogalināt otru cilvēku civilizētā sabiedrībā vienmēr tiek stingri reglamentētas.

Obligāta bet nevajadzīga konsultēšanās pie ginekologiem arī var būt ļaunums – un veids, kā stiprākais var paņirgāties par vājāko. Aborta gadījumā tas var novest pie aborta veikšanas vēlākā grūtniecības posmā – un tādējādi apdraudēt sievietes veselību. Piemērs no citas puses: Viena mana radiniece 7 grūtniecības mēnesī gāja 6km pa apledojušu ceļu līdz autobusam un tikpat atpakaļ, lai tiktu uz obligāto ginekologa apmeklējumu. Viņa negribēja zaudēt bērna dzimšanas pabalstu, ko piedraudēja atņemt, ja viņa neizies visas paredzētās apskates. Gājiens pie ginekologa notika sekmīgi un neko viņai neatrada, bet nākamajā dienā pēc tam viņai sākās asiņošana un priekšlaicīgas dzemdības – iespējams, pārpūles sekas. Par laimi, bērna dzīvību izdevās izglābt. Nevajadzīga cilvēku trenkāšana pie ārstiem ir jāizbeidz. Mēs pilsētnieki varam pasmīnēt par grūtniecēm, kuras baidās pazaudēt kaut kādus 500 latus – bet laukos cilvēki domā savādāk.

Pretstats “uzmešanas kultūrai” ir “uzticēšanās kultūra”. Latvijas sabiedrība (un likumdevējs) var uzticēties sieviešu veselajam saprātam – un nepieprasīt ārstu apmeklējumus “tāpat vien”. Ja grūtniece jūtas labi, viņu nav jāspiež iet pie ginekologa. Savukārt sievietes uzticas Latvijas sabiedrībai – ka viņas varēs saņemt finansiālu un morālu atbalstu visu to laiku, kamēr bērns izaug liels. Tad arī vēlme pēc abortiem mazināsies.

…Otrkārt- pēc aborta sindroms. No 1987. līdz 1989. gadam ASV vispārējais ķirurgs Everets Kūps pievērsās datu un zinātnisko pētījumu apkopošanai, kuri bija saistīti ar abortu ietekmi uz fizisko un garīgo veselību. Secinājumi pie kuriem tika nonākts pēc detalizētas 15 mēnešu izpētes bija, ka negatīvā ietekme uz sievietes garīgo veselību ir tik statistiski maza, ka to nevar uzskatīt par vērā ņemamu…

Vai tad vieniigais, kam ir ko saciit par peec aborta sindromu ir viens viirietis.

Piemineets peetiijums par 700 sievieteem (meiteneem), bet jaatsaucas uz vienu viirieti.

Tas, ko sievietes sagaida no tēviņiem un ka pēc zobārsta apmeklējuma tas izskatās tikai no malas (atbildot Andrim), labi parādīts 2014.gada filmā “Obvious Child” http://www.imdb.com/title/tt2910274/?ref_=nv_sr_1

Iesakāma filma abiem dzimumiem, kas spējīgi paciest tiešu humoru.

Daudzajiem autoriem, kuri steidz mest akmeņus sieviešu virzienā, gribētos aizrādīt, ka par nevēlamu grūtniecību būtu jāatbild abiem dzimumiem. Prakse parāda, ka, kamēr meitene tiek publiski kaunināta un saukta par slepkavu (!), puisis mierīgi staigā apkārt un mazgā rokas nevainībā. Kāpēc dubulti standarti?

“Un ja dzer pār mēru, tad pienāk brīdis, kad cilvēks par to maksā pilnu cenu. Kādēļ, lai ar seksu būtu savādāk?”- tātad, saskaņā ar šo domu, bērni ir soda mērs? Tas gan ir ļoti humāni un paver spīdošas nākotnes izredzes!

Jā, abortu legalizācija ir feminisma nopelns. Varu droši apgalvot – pirms tas tika legalizēts, tika veikti neskaitāmi aborti tik un tā, tikai – slepeni, drausmīgos apstākļos, nekompetenti, apdraudot sievietes veselību…

Uzņemos apgalvot, ka neviena feministe nav sajūsmā par iespēju veikt abortu! Neviena, neviena sieviete to nealkst darīt! Lūdzu, vīrieši, mazliet līdzjūtības! Ticiet, ir tādi brīži dzīvē, kad nākas spert šo grūto soli… un neviena ar to nelepojas!

Aborts ir ļoti individuāla izvēle un pieredze, lai gan tas mēdz būt saistīts ar cilvēku attiecībām, tomēr gala izvēle pieder sievietei, jo tas ir VIŅAS ķermenis.

Vienkārši brutāls teksts. Aborts nav taisīt vai netaisīt tetuvējumu. Aborts ir cilvēka slepkavība. Viņam(i) ir savs DNS, smadzenes, nervi un sāpes jau tajā vecumā, kad viņu saplēš gabalos un izvelk ārā.

Turklāt tas nav VIŅAS ķermenis, ko saplēš gabalos un izvelk ārā.

Autore kautko nav sapratusi.

Nav jau runa par sievietes ķermeni.

Problēma ir par bērna slepkavību.

Vēl jo vairāk situācijā, kad tas tiek darīts materiālu apsvērumu dēļ. Izņēmums varētu būt izvarošana vai medicīniskas problēmas. Musdienās ir pietiekami daudz iespējas padomāt par savu ķermeni pirms uzsākt dzimumaktu.

Pliks sekss ir tāds pats baudas līdzeklis kā alkahols, piemēram. Un ja dzer pār mēru, tad pienāk brīdis, kad cilvēks par to maksā pilnu cenu. Kādēļ, lai ar seksu būtu savādāk? Komunistu laikos, kad seksa nebija, tad ok, tas bija laiks, kad kontrcepcija bija deficīts, skolās par dzimumattiecībām tikpat kā nemācija, visbiežāk arī vecāki ģimenēs par to nerunāja, tad vēl varēja saprast situāciju, kad sieviete nonāca jautājuma priekšā, ko darīt? Bet šodien – tas ir barbarisms, šis aborts, bet rakstā autore šai ” operācijai” grib noņemt jebkuru emocionālu lādiņu. Sviets tas ir. Ja piedzēries šoferis sabrauc cilvēku, tad viņu soda ar brīvības atņemšanu. Tas pats notiek, ja viņš ar savu braucamo nogalina cilvēku sava stulbuma dēļ. Tad kādēļ tiek mēģināts attaisnot stulbumu, kura dēļ tiek pārtraukta dzīvība ar ķirurga nazi? Ar galvu ir jādomā, tad 21.gs, nebūs jātaisa aborti.

Cita lieta, ka par negribētu grūtniecību vajadzētu atbildēt abiem, gan vīrietim, gan sievietei, kuri kopā šīs ziepes savārija, par to vajadzētu cien. autorei rakstīt, nevis censties abortu pielīdzināt tādai ikdienišķai nodarbei kā iztīrīt zobus no rīta, piemēram

PS Pattiesībā jau pats raksta virsraksts izsaka visu. Piedāvā kopīgot sievietes ķermeni :) Par to, ka šajā ķermenī tiek iznīcināta dzīvība, kurai arī pienākas savs ķermenis, ne vārda

Ir protams izņēmumi, kad abortu iesaka ārsts utt, bet tā ir cita rakstura problēma.

Nožēlojami, ka politikāņi (nereti ar reliģiozām nosliecēm) tā vietā, lai risinātu problēmu, mēģina sievietes, kuras jau tā ir sarežģītā situācijā, piespiest dzemdēt bērnus.

Abortu problēmu ir jārisina padarot kontracepciju maksimāli vienkārši un arī lēti pieejamu, kā arī ar vispusīgu seksuālo izglītību. Bet šie abortu pretinieki pret to asi iebilst. Ir rinda īstu, akadēmisku pētījumu, kur ir konstatēts, ka abortu skaits nesamazinās, samazinot vai pilnīgi aizliedzot to pieejamību. To skaits samazinās tad, kad pāri, kas nodarbojas ar seksu, izsargājas un novērš nevplānotu grūtniecību saknē.

Tiem, kas prot angļu valodu, izlasiet kādas biijušās pro-life pieredzi ar šo kustību un viņas viedokli par abortiem. Grūti to ir pateikt labāk. http://www.patheos.com/blogs/lovejoyfeminism/2012/10/how-i-lost-faith-in-the-pro-life-movement.html

Feministe pielīdzina abortu kontracepcijas līdzeklim.

Domāt par savu ķermeni vajag pirms grūtniecības, bet ja grūtniecība iestājas, tad atbildēt par sekām. Tām, kuras veic abortu, būtu jānosaka 100 sabiedriskā darba veco ļaužu pansionātā, bet viņas partnerim 200 stundas.

https://twitter.com/Gulags_lv/status/558302676581384192

Nožēlojama ir bērnu slepkavošanas ideologu feministu nostāja: “Auglis ir tikai daļa no grūtnieces ķermeņa”.

Katrai ķermeņa daļai ir tas pats ģenētiskais kods, kā pārējām ķermeņa daļām; nedzimušā bērna ģenētiskais kods atšķiras no viņa mātes koda.

– Bērns var nomirt un māte palikt dzīva, vai māte var nomirt un bērns palikt dzīvs, kas pierāda to, tie ir divi atsevišķi indivīdi.

– Būt kaut kur iekšā nav tas pats kā būt daļai no kaut kā.

– Cilvēkus nedrīkst nogalināt viņu dzīvesvietas dēļ.

– Ir pilnīgi pamatots iemesls uzskatīt, ka embrijiem ir tādas pat tiesības kā nevarīgām un neaizsargātām personām.

Jācer, ka nenokaisīs celiņus ar granti, kā pagājšgad.

Piektkārt, latviešu sievietes vēsturiskā pieredze neparedz iespēju žēloties. Un tostarp arī diži klausīties mazliet aptaurētus večus, kas grib izdiriģēt manu dzīvi pēc savām notīm. Pat vēlēšanu tiesības mums ir senāk kā daudzās citās Eiropas valstīs. Nemaz nerunājot par kariem un nemitīgām iekārtu maiņām, kad vīrieši gāja bojā vai kapitulēja. Mana vecvecmāmiņa Marta piedzīvoja i dzimtbūšanu, i brīvu Latviju, viena izaudzināja 7 bērnus, no kuriem jaunākais vēl bija viņas miesās, kad vīru uz neatgriešanos aizveda Stučkas valdības vara, pēckara nabadzībā uzcēla māju un iekopa saimniecību.

Man nav iemeslu (un varbūt arī tiesību) žēloties un vaidēt par grūtiem laikiem, ja veikalā nevaru atļauties visas desas vai nevaru bērnam nopirkt visas lupatas – manas dzimtas pieredze lielā mērā ir stipro sieviešu pieredze un viņas izdzīvoja un izaudzināja bērnus daudz smagākos apstākļos.

Tomēr tieši tāpēc mani kaitina un līdz baltkvēlei uzvelk moralizējošu veču murmulēšana par šo tēmu. Mans ķermenis ir mans īpašums, jebkura iejaukšanās ir vardarbība. Vēsturiski ir veidojusies mana sievišķā patība, es pati esmu pieradusi izlemt, kā man dzīvot.

Es pati nenogalinātu. Bet esmu pret to, ka manā dzemdē lien valsts.

Un te nu ir sakne – mans ķermenis un sabiedrība, mana valsts un mani bērni.

Ja piedzimtu visi nedzimušie, mūsu Latvijā būtu daudz. Var saprast valsts interesi vairot jaundzimušo skaitu. Bet vai patiešām abortu aizliegums ir vienīgais ceļš? Jā, īsākais un populistiskākais. Aizliegt vienmēr ir vieglāk.

Tā vietā, lai preventīvi veicinātu Latvijas sabiedrības reproduktīvās veselības saglabāšanos (jā, jā, arī jauniem vīriešiem ir slikta sēkla) un sekmētu gribētas grūtniecības (un tas vispirms ietver jauniešu zināšanas un rūpes par savu auglību, tikai tad mākslīgo apaugļošanu), var nobļauties – iekriti, tātad dzemdē!

Uzmanības centrā ir negribētas grūtniecības, un sieviete kļūst par sava ķermeņa ķīlnieci.

Jo viņa gan var iegūt lielisku izglītību un ieņemt vadošu amatu, veidot sabiedrisko domu, bet viņas dzemde pieder valstij un valsts liek lielas cerības ne jau uz viņas šodienas sasniegumiem, bet viņas bērniem.

Tas, protams, tā neizbēgami ir, ja viņa grib, lai viņas darbiem un sasniegumiem ir turpinājums. Un viņai jau būs jāaudzina – jāpriecājas par bērnu sasniegumiem un jābēdājas par viņa sāpēm, jāzvanās pa medicīnas iestādēm, mēģinot dabūt vizīti pie speciālista, viņai jāmedī vieta bērnudārzā. Viņai. Jo viņu arī vēl nedzemdējušu grasās saukt par māti, ne jau vīrieti, kas tieši tāpat vēl nav redzējis savu bērnu un sajutis tā kustības, par tēvu.

Abortu aizliegums vienmēr ir par sievietēm un nekad par vīriešiem.

Sievieti, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlas abortu, sabiedrība sauc par slepkavu. Vīrieti, kas ir apaugļojis viņu, bet nespēj vai nevēlas sniegt atbalstu bērna audzināšanā, nesauc nekā.

Viņa ir slepkava. Ne tikai Dieva un baznīcas vai savas sirdsapziņas, bet arī valsts priekšā. Jo runa taču ir par likuma iniciatīvu, ne papļāpāšanu TV diskusijās.

Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa. Tas nekas, ka daudzi dzimušie nomirtu, jo ar to medicīnu mums ir kā ir. Valsts atbildība taču ir sekundāra.

Jā, valsts apmaksāta medicīniskā aprūpe grūtniecēm, skrīningi. Remonts dzemdību iestādēs, iespēja dzemdēt bez maksas.

Bet – kāds ir nedzīvi dzimušo īpatsvars? Cik bērnu tiek sakropļoti vai mirst dzemdībās? Zīdaiņu mirstība? Bezmaksas medicīnas pieejamība bērniem, kvotas un rindas uz izmeklējumiem? Ārsta pieejamība laukos? Ģimenes ārstu pārslogotība?

Valstij ir jāaizliedz ar īpašnāvības.

Ja jau aizliegumi ir tik viegli ieviešami, ir jāaizliedz mirt. Ja jau piedzimšana un dzemdēšana nav mūsu rokās, arī nāve un iešana nāvē nav mūsu izvēle. Ja valsts iejaucas sievietes tiesībās izvēlēties dzemdēt, valstij ir jāregulē arī sieviešu un vīriešu tiesības mirt paša nāvē.

Pirmkārt, tās attiecas uz abiem dzimumiem un gandrīz uz visām vecuma grupām. Otrkārt, pašnāvību īpatsvara ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. Treškārt, tas finansiāli valstij būs ļoti izdevīgi un iegūtos līdzekļus varēs novirzīt bērnudārzu celšanai un modernu dzemdību nodaļu uzturēšanai visās palikušajās slimnīcās. Visbeidzot – arī pašnāvība ir slepkavība un pārkāpj Dieva bauslības, kas taču ir pret mūsu kristīgajām vērtībām, uz kā veidojam savu valstisko identitāti.

Pašnāvībās, tostarp pasīvā iešanā nāvē, nodzeroties un agresīvi braucot, staigājot pa plānu ledu un citādi spēlējoties ar dzīvību, taču iet bojā šodienas nodokļu maksātāji. Tie, kas tagad nes ieguldījumu valsts ekonomikā, piemēram, nopērkot šmigu veikalā, ja arī ir darba tirgus pelēkajā zonā vai bez darba.

Ja sievietes ķermenis un sevišķi viņas dzemde pieder valstij, kāpēc lai jebkura iedzīvotāja ķermenis nepiederētu valstij?

Eureka! Nogalināji sevi, maksā! Nelaiķis nevar maksāt? Nelaiķim ir konti, ko var apķīlāt, kustamais un nekustamais īpašums, ko var liegt mantot.

Vēsturē taču ir gana piemēru, kad pašnāvnieku radiniekiem liedz mantojuma tiesības, mantu apraksta, līķi aiz kājām velk pa pilsētas ielām.

Gribi sevi lēnītēm galināt nost, maksā ragā! Iestrādnes jau ir – par ātruma maksāšanu jāmaksā sods, jo skrējējs apdraud citus un sevi, alkoholam un tabakai arī ir akcīzes nodoklis.

Gribi pielikt punktu tā pamatīgi, iemaksā valsts kasē likuma noteiktu summu, atstāj pirmsnāves vēstuli ar norādēm par apbedīšanas vietu un veidu un, aidā, uz labāku pasauli.

Kuram tad gribētos mantu uzdāvināt valstij. Galu darītu klusiņām. (Un abortus arī darītu klusiņām – ar tamboradatu pie babkas vai iedotu kukuli slimnīcā.)

Statistika spīdētu kā dimanta oliņa! Valsts uzvārītos. Valsts plauktu un zeltu, jo tie tak nav kusli zīdaiņi, kas kaut kad varbūt audzēs IKP, bet ko vēl jāvāķī, jāaudzina, jāskolo. Tie ir pieauguši cilvēki, kas var dzemdēt, audzināt bērnus, dibināt uzņēmumus, strādāt un dot darba vietas. Zelta bedre!

Iedomājieties, cik veču Latvijā nositas uz ceļiem, noslīkst ezeros un upēs ar vai bez bļitkotāju tērpiem. Ja visus viņu īpašumus savāktu, valstij būtu tik daudz piķa. Rastos tik daudz jaunu ierēdņu darba vietu!

Bet pašnāvības neder. Tās pārsvarā dara vīrieši, bet Saeimā tomēr pārsvarā ir ievēlēti vīrieši.

Tāpēc ne vārda par alimentu piedzīšanu no vīriešiem šķirtajās vai nekad nebijušajās ģimenēs. Vīrietis tak tāpēc ir, lai apsēklotu un notītos pie nākamās vagīnas. Pilni žurnāli ar sirmiem večiem, kam kārtējās skaistās attiecības un tagad gan viņš zina, jūt un ir harmonijā ar kārtējo savu bērnu māti. Vīrietim taps piedots, jo viņa ķermenis ir mūžam skaists – nekādu striju, izstaipītu vēderu vai nokārušos nozīstu ciču.

Ne vārda par partnerattiecību reģistrāciju. Tfu, tie tak geji! Tas nekas, ka liela daļa Latvijas ģimeņu, kurās aug bērni, likuma priekšā nemaz nav ģimenes.

Ne vārda par vecāku pabalstu indeksāciju, ja bērns sasniedzis 2 gadu vecumu. Bērns tak nav pensionārs, Saeimu nevēl. Priekš kam mainīt pabalsta lielumu? Gan jau izkulsies, ja jau piedzima. Sieviete izvilks. Latviešu sieviete tak ir smuka, stipra un ir iznesusi visus grūtumus i klaušu laikos, i karos, i mūsdienās. Jūdz tik arklā.

Sieviete, galu beigās, ir tāpēc, lai dzemdētu. Tas nekas, ka katrs bērns nozīmē zaudēt pozīcijas darba tirgū. Sieviešu ķermeņi pieder nācijai, dzemdes pieder valstij. Atražojiet!

Rudenī “LV portāla” izlasīju rakstu par pēcdzemdību depresiju.

Paldies Dievam, ar mani viss ir labi. Hormoni nomierinās, emocijas noplok, vairs negribas raudāt, ieraugot salnā nosalušu kaimiņu kaktusu vai kaut ko tikpat maznozīmīgu, pie tam labi apzinoties, ka tas nav tā vērts, bet kaut kā stulbi un viss pa gaisu.

Bet raksta pēdējā rindkopa iebliež kā ar mietu. Precīzi tas, ko es līdz mielēm sapratu, iznēsājot bērnu.

“Tas liek atkal atgriezties pie jautājuma, kā jūtas māmiņa ar mazuli Latvijā. Vai svarīgs ir tikai maternitātes un vecāku pabalsta apmērs, ko bezpersoniski ieskaita bankas kontā? Kā jauna sieviete ar mazuli jūtas viena ar ratiņiem pie tramvaja, kurā neviens nepalīdz iekāpt, vai grūtniece pārpildītā autobusā, kur neviens nepiedāvā apsēsties? Galu galā pat bērnudārza nodrošināšana visiem bērniem Latvijā arvien ir nepārvarams klupšanas akmens.”

Ne jau valstij nevajag bērnus. Mums bērnus nevajag. Un tieši tāpēc arī valstij nevajag bērnus un cilvēkus, ka mums ir piekāst par savējiem.

Piekāst par valsts pabalstiem dzimušajiem un nosodījumu nedzemdētajiem, ja neviena pakaļa nepaceļas no krēsla, autobusā iekāpjot grūtniecei pēdējā mēnesī. Piekāst par valsts atbalstu un pabalstiem, ja mēs katrs nespējam ikdienišķā situācijā sniegt otram gaidīto un vajadzīgo atbalstu.

Šai sabiedrībai bērni (un cilvēki vispār) ir pie kājas. Un nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neko nemainīs.

Ne jau nauda rada bērnus un ne jau tas piķis kontā sievietei liek justies droši, lai veiksmīgi līdz galam iznēsātu bērnu un lai emocionāli justos droši un iederīgi te un tagad, izvēlētos dzemdēt un aborta iespēju pat neapsvērt. Un vēl mazāk kāda no augšas noteikts aizliegums iet uz abortu.

Grūtniecības laikā mani palaida apsēsties tieši 3 reizes. Trīs. Atkārtoju vārdiem, tas nav pārpratums.

Vienreiz mamma ar bērnu autobusā piecēlās un pasauca sēdēt blakus savam bērnam, otrreiz smaidoša sieviete baznīcā, trešo reizi pavecāka sieviete tramvajā. Viss.

Bet sabiedriskajā transportā es braucu diezgan bieži. Un diezgan bieži sacepos, ka visiem piekāst.

Līdz sapratu, ka nav ko te tēlot latvju cietēju sērdieni. Nevari nostāvēt, prasi tiešā tekstā tam tēvainim, hipsteram tūdaliņam vai balinātajām, brūninātajām čiksām. Vari nostāvēt, stāvi.

Vilku sabiedībā izdzīvo stiprākie. Vai maitas.

Laikam izskatījos ļoti varoša un stipra, ar resno vēderu un pietūkušām kājām un seju šīs vasaras karstumā balansējot līdzsvaru pārbāztā autobusā. Jo tak lūgtos, ja nevarētu nostāvēt. Varēju. Neģību. Šova nebija. Aculieciniekiem nebija ko filmēt ar viedtālruņiem un sūtīt portāliem.

Tieši tāpēc, kad biju uz slimības lapas, no ārsta lēni lēnītēm, jo drausmīgi sāpēja katrs solis, gāju uz Abrenes ielas galapunktu. Lai varētu apsēsties, necerot uz ubaga dāvanām un nekaujoties ar pensionārēm un jaunām beibēm, sargājot vēderu un savu bērnu no sitieniem, kad visi kā izbadējies, nekad nepiebarojams un stresains postpadomju vilku bars nesas autobusā.

Tieši tāpēc nepilnu nedēļu pirms dzemdībām uz pārbaudi Dzemdību namā es braucu pie stūres.

Ne jau tāpēc, ka tā mīlētu pastaigas. Ne jau tāpēc, ka man patiktu tā sajūta, ka vēders atbalstās uz ciskām un, spiežot pedāļus, to jūtu arī ar vēdera ādu. Bet tāpēc, lai izvairītos no sajūtas, ka esmu lieka šai sabiedrībā.

Kamēr es tieku pati galā, man ne no viena neko nevajag. Un par savu bērnu atbildu tikai es pati. Vilku barā ticis, kauc vilkiem līdzi.

Kopš šīs vasaras es zinu, ka nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neglābs Latvijas demogrāfiju.

Bērnus nevar nopirkt. Bērnus nevar piespiest dzemdēt. Bērnus ir jāgrib, jāmīl un jāsagaida – ne tikai ģimenei, bet sabiedrībai kopā.

Arī tam vecim ar kārpu un zoda, stilīgajam džekam stabulīšbiksēs, beibei ar liekajiem nagiem un mudīgai vecenei ar tirgus somu uz riteņiem un liekajiem zobiem.

Nu jā. Ja mums vajadzētu bērnus, varbūt mums vajadzētu vienam otru. Un izmisumā ar liekā cilvēka sajūtu nebūtu jābrauc tur, kur “viss ir sakārtots”.

Bet tā jau nākamā tēma, kam maz sakara ar abortiem. Tik vien, ka viņiem ir iespēja aizbraukt, jo viņi ir dzīvi.

09.10.2014.-25.01.2015.

Tagad, kad nu vienā elpas vilcienā izlasīts Spergas emocionālais, sagrozītos faktos un ar tēmu nesaistāmos faktos balstītais izvirdums, laiks palasīt šī raksta kļūdu labojumu.:):)

https://ilzebertane.wordpress.com/2015/01/26/dzemdes-pieder-valstij-kludu-labojums/

Jā, ilzebertane komentārs vienkārši izcili līdzsvarots, it īpaši uz “stulbajiem, murmulējošiem večiem” veltītā saprges kārtējā pretenciozā sprēgājamgabala fona.