Tas notiek ar mums

Nav nepieciešama īpaša kvalifikācija, lai noskatītos teātra izrādi vai noklausītos koncertu. Lai ārstētu cilvēkus – gan. Gan par medicīnu, gan par sportu, gan par kulināriju ļoti bieži raksta ierindas patērētāji, kurus sauc par žurnālistiem. Nav pārāk daudz tādu, kas iepriekšējā profesionālajā dzīvē būtu strādājuši aprakstāmajā nozarē.

Recenzētie kultūras darbi, būtu tā grāmata, kino, izrāde, skaņdarbs vai ēka – nav autoru radīti kritiķiem, bet cilvēkiem. Tāpēc es nesaredzu neko sliktu, ka viņi ir tie, kas par to izsakās. Es zinu, ko par Hariju Poteru varētu teikt Naumanis vai Rietuma (kurus abus es kā bijušos kolēģus gan cienu, gan mīlu). Bet man tiešām ir interesantāk, ko saka Buiķis, jo tas ir pilnīgi cits lauks un redzespunkts. Tas pats ar Ošleju un VEF, kur varu iedomāties, ko par to teiktu Meikulāne, Ābele vai Elers. Citi redzespunkti rada pievienoto vērtību, ko es citur neizlasīšu.

Es saprotu arī tos cilvēkus, kuri grib “ekspertus”. Man, personīgi, tādas nepieciešamības nav. Mani gandrīz neinteresē, ko kāds muzikologs uzrakstīs par Žagara jauno operu, jo es aiziešu, noklausīšos un izdarīšu secinājumus pēc sava emocionālā pārdzīvojuma. Par popkultūru – palasīšu internetā, par arhitektūru: nopirkšu kādu specializēto žurnālu. Mani daudz vairāk interesētu LV opera – saturiski, finansiāli – uz citu Eiropas un pasaules opernamu fona. Kā stāsts. Tikai tādus, lūk, nozares eksperti mums radīt nespēj.

Otra puse, tā IR apzināta izvēle uz kultūras notikumiem skatīties citādi, nevis caur “parasto aizdomās turamo”, t.i., visu piecu LV profesionālo kritiķu acīm. Un ir vienalga, kas tās lapas kūrē (ko trijatā dara Dace Smildziņa, Pauls Bankovskis un Māra Misiņa). Tas ir mūsu pašu izvēlēts princips, ka par kultūru raksta tās neprofesionāļi, bet ierindas patērētāji. Ir cilvēki, kam tas nepatīk un liekas “šļura”, kā Jums, bet ir ļoti daudzi, kam patīk.

Diezgan tukša intervija. Tāda kā atskaite. Andas Burves-Rozītes intervijas man šķiet krietni jēgpilnākas.

Starp citu vai tikai kultūras atvērumu, kur ir recenzija un sleja, arī nekūrē Bankovskis? Tas varētu paskaidrot faktu, kāpēc kā kultūras “eksperti” bieži tiek aicināti kulināri, sportisti un ārsti. Varbūt lietderīgāk būtu sadaļu definēt kā “dzīvesstilu” vai “izklaidi”? Es atbalstu domu, ka kultūra ir kas krietni plašāks par akadēmiskiem rāmjiem. Tomēr tā nav arī, es atvainojos, šļura, kur jebkurš var uzdoties par vērtētāju.

A kāpēc neiesaka Teiksmu par Narajamu? Uz Gata filmu neiešu, man liekas tas tāds naudas pelnīšanas projekts, biļeti gan nopirkšu, kā nekā mūsējais, un aktieri arī labi.