Nauda ar ēnu

Korupcija eksistē pamatā tāpēc, ka neviens vēl nav tā kārtīgi uzgrillēts.
Var liet ūdeni par to un šito, tomēr nekas labāk neārstē, kā kaimiņš, kurš “sēž”.
Lai gan tiešām – tautai savi varoņi jāzin, arī eksperti.

Man diemžēl autoram jasaka, ka “garām”, jo viedokļa struktūra un saturs atgādina to pašu “ūdens liešanu”, kas redzama ES projektos. Principā kurupcija ES fondu piešķiršanā eksistē dažādos līmeņos, kur “ES fondu sadalaes statēģija” ir augstākais līmenis un projekta iesniegšana iestādē zemākais līmenis.

Nav jāieved tūkstošiem ārvalstu “eksperti”, bet gan pie stratēģijas/plānošanas programmām, kā arī pie rezultātu analīzes jāpiesaista audits un neatkarīgas starpnozaru komisijas no ārvalstīm.

Paldies, Litvina kungam. Konstatētās problēmas ir aktuālas un reāli esošas. Protams, vienmēr var diskutēt par risinājumiem, bet tas ir normāli. Gribētu, lai vēl vairāk būti pētījumi par ES fondu izlietošanu. Šobrīd tādu ir maz. ES fondu joma ir atstāta novārtā no pētnieku un žurnālistu puses. Žurnālisti vispār tikai iesaistās, ja ir ļoti liels skandāls, kurā iesaistītas pazīstamas personas.

Arvalstu ekpertu iesaiste ir risinajums, ko pierada ari lidzsineja citu valstu un fondu administresanas pieredze. Autors ir uzlicis akcentus problemam, par ko ir verts domat un diskutet un lielakajai dalai varu piekrist. Esmu pats vertejis ES fondu un Eiropas Komisijas fondu projektus. Tur nav tadas mulkibas ka Latvija. Tur lielako dalu problemu, kas Latvija pastav, ir atrisianatas un tiek risinatas. Paldies.

Nu, korumpēsim ārvalstu ekspertus…

Nav jau īstas kārtības ar to Eiropas naudas saņemšanu un izlietošanu. To uzskatāmi var redzēt Liepājā: darbu autoostā vajadzēja nodot maijā, bet vēl nekas nav pabeigts; par veloceliņu arī nevar saprast, vai pabeigts, jo darbi tur vairs nenotiek, bet izskatās tāds pusratā pasviests, un laternas tā arī tumsā nedeg; skolu siltināšanā arī bardaks un strādnieki sūdzas par supermazām algām. Vismaz trīs ielas, kas atjaunotas par ES naudu jau pēc neilga laika tika atkal pārraktas. Vienā nupat atkal par ES naudu lika caurules. Tā nu ES dod naudu, bet pie mums tik rok un pārrok.

Manuprāt lielākais un nopietnākais risks ir “jēgas” risks.
Pats esmu gan sekmīgi, gan nesekmīgi piedalījies ES fondu konkursos un – neatkarīgi no sekmēm – man allaž ir izbrīnījis fakts, cik rūpīgi un līdz gara trulumam sterili tiek pētīti nejēdzīgi un nevajadzīgi dokumenti, šo dokumentu skaits un esamība. “Cacas”, kas pieņem pieteikumus, skaita – ir, nav, ir, ir, nav, ir…
Vai raksta autoram vai kolēģiem ir zināms tas: ir vai nav LV 100% apkopojums – kādi projekti iesniegti, kādi noraidīti, kāpēc utt.
Man ir argumentēta pārliecība, ka, sekojot burtam un glabājot vērtētāja zempakaļas “beņķīti”, LV ir daudz zaudējusi, skatot projektus pēc birokrātijas ne jēgas būtības…
Otrs – vai patiesi pieteikumam nepietiek ar 3-4 lappusēm. Kam vajag šos neko neizsakošos papīru kalnus? ES? Visas iespējas, atbalstīt mūsējos, un aicināt = ESAM PAR īsiem un kodolīgiem projektiem!

IR nevajadzētu ES nodokļu maksātāju naudai piedēvēt un popularizēt ēnas īpašības tikai tādēļ, ka akadēmiska rakstura viedoklis saskata riskus tur, kur viņi ir un būs vienmēr-darbībās ar subsīdijām un konkursiem. Autors savā darbā ir izteicis viedokli par iespēju konkursos iesaistīt ārvalstu, laikam jau ES savienības pilsoņu, līdzdalību konkursu izvērtēšanā. Kas gan to var liegt jau šodien? Lietas būtību tas nemaina, jo zaudētāju sāpes un pārējo bailes par riskiem tas neietekmē. Aprakstītie riski nebūs, ja ES fondu naudu nelietos. Un arī bailes. Jebkurš attīstības pasākums ir risku uzņemšanās un pārvarēšana. Vaimanas patiesi nogurdina un lej ūdeni uz maz spējīgo ideoloģijas dzirnavām.

Autors kā aksiomu pieņem apgalvojumu, ka izlietojot ES līdzekļus korupcijas risks ir augstāks nekā finansējot projektus no valsts vai pašvaldības budžeta.

Man liekas, ka ir otrādi.

ES naudu var saņemt pēc gara procesa:
1) ar Eiropas Komisiju jāizdiskutē programma, kurā uzrakstīts kādiem mērķiem, kas, cik varēs saņemt.
2) jārīko projektu konkurss, ar vērtēšanas komisijām, nolikumiem, projektu iesniegšanu. Ideālā gadījumā vislabāk mērķim atbilstošais projekts uzvarēs.
3) ar uzvarētāju slēdz līgumu, cik, kādiem izdevumiem un precīzi kādām darbībām varēs saņemt.
4) projekta izdevumi jāpiestāda gan savai grāmatvedībai, gan arī ES fondu iestādei. Beigās vēl var atbraukt kāds no Briseles un pārbaudīt visu ķēdi.

Ar šo pētījumu iepazinos un jāsaka, ka tas ir ļoti virspusējs, šķiet, ka autoram pašam trūkst izpratnes par ES fondiem, tādēļ daudzi argumenti šķita nepamatoti un daži pat pilnīgi nepatiesi. Turklāt, tā arī nekur neatradu pašu galveno korupcijas risku – “spiedienu no augšas”.