Krievijā notiesā “Aizliegtās mākslas” izstādes organizatorus

….piemēram, lamuvārdu salīdzināšana ar Kristus krustā sišanu un Bībeles aina, kurā Kristus galva nomainīta ar Mikimauša galvu…+++ kā tas ir ar to izteksmes un vārda brīvību? Vai man ir tiesības nepamatoti, taču apzināti apvainot, pazemot ļoti lielu daļu cilvēku, darīt viņiem tādas sāpes, kuras es pats pat neapzinos?
Taču es neapgrūtinu sevi ar šāda veida pārdomām, jo man ir manas cilvēktiesības un es drīkstu uzspļaut otra pasaulei un man ir pilnīgi vienalga, kā viņš jūtas, jo es dzīvoju demokrātiskā pasaulē un izmantoju sava vārda, un izteiksmes brīvību.

Klasiska postmodernisma atrauga.Paši radīt neko nespēj, tad nu ķēza jau esošo.Šoks, kā mērķis- visai apšaubāma ideja mākslai.Kam no tā labāka dzīve, pozitīvi iespaidi, nesaprotu.

Pēc tiesas lēmuma, kas esot kompromiss jeb 200 000 rubļu sods, izstādes sorganizētājs intervijā Vesti teica, ka viņš turpinās rīkot šādas izstādes un ja nodarbojas ar moderno mākslu, tad ir jāpanāk šoks, citādi nav vērts to darīt.
Smieklīgākais, ka kāda reliģiskā fanātiķe izlaida tiesas ēkā kaudzi ar madagaskaras tarakāniem

Ņemot vērā iepriekšējās izstādes pieredzi, ko sagrāva šī pati pareizticīgo radikāļu organizācija, šī izstāde bija ierīkota tādā veidā, ka, lai ieraudzītu darbus, vajadzēja pakāpties pa trepītēm un pielikt aci pie nelielas atveres širmā, aiz kuras atradās visi darbi.
Tā ka lai “aizvainotos”, bija jāpieliek zināmas pūles.
Un, taisnības labad jāpiebilst, ka ne visa pareizticīgo baznīca atbalstīja šo radikāļu aktivitātes, daļa no tām norobežojas un pat aicināja nepiemērot sodus, kad otra daļa, faktiski, iesaistījās šī procesa sagatavošanā.
Katrā ziņā, mērķis ir sasniegts, mākslinieki ir iebaidīti un diezin vai kāds gribēs ko līdzīgu veidot.
Bet, ne visi Krievijas liberāļi, pēc iepriekšējās izstādes Saharova muzejā, atbalstīja Samodurovu.
Daži uzskatīja, ka tāda provokatīva izstāde ir Saharova muzeja diskreditācija ( Samodurovu no darba muzejā atlaida).

“…piemēram, lamuvārdu salīdzināšana ar Kristus krustā sišanu un Bībeles aina, kurā Kristus galva nomainīta ar Mikimauša galvu…” Pat, ja izstāde būtu notikusi Rīgā, man tā būtu bijusi absolūti vienaldzīga, bet es neesmu ne eksperts, ne Bībeles fans, un ceļi, kādos māksla meklē izpausmi, vienmēr ir bijuši neprognozējami un diez vai arī ierobežojami. It sevišķi, ja tie saplūst ar cilvēktiesību kategorijām, kā vārda brīvību. Lai atceramies Muhameda karikatūras un šķiet, ka to autori pat nav nevienam atvainojušies, ko nevar teikt par šo izstādi.