Koķe: „nauda seko skolēnam” pieredze ir pozitīva

Latvijā ir tīri laba izglītības sistēma, gan vidusskolā, gan augstskolā. Es personīgi ieteiktu visiem skolēniem koncentrēties uz tehniskajām disciplīnām (aizmirstiet par juristiem un ekonomistiem – nevienam viņi nav vajadzīgi) un iet uz Latvijas augstskolu bakalauriem – liela iespēja dabūt izglītību par budžeta naudu, ja ir galva uz pleciem. Ja ir laba galva uz pleciem, tad pēc Latvijas bakalaura dabūšanas var meklēt maģistra grāda programmu gan Latvijā (par budžeta naudu), gan citur EU, kur ir iespējams dabūt stipendijas, kur projekts, ko tu pēti, maksā gan par mācību izmaksām, gan arī izmaksā 1000-2000 latus mēnesī stipendijā.

Latviešu izglītība ir pietiekoši laba, lai to visu varētu sasniegt neko nemaksājot par izglītību. Tā ir unikāla iespēja pasaulē un daudzi gudrie to izmanto.

Latvijas augstskolu sistēma ir visai nesakārtota un šobrīd tās līmenis ir pasliktinājies, ja, piemēram, pirms pāris gadiem studentu izslēdza no augstskolas par diez gan nenozīmīgiem parādiem, tad šobrīd skolās tiek ieviesta politika, kārto cik gribi, tikai maksā.
Bet pirms tiek runāts par augstskolu sistēmu, vajadzētu sakārtot vidējo izglītību, jo kā zināms viss sākas no apakšas un skolēni ir jāvirza uz mērķi jau no pamatskolas un vidusskolas.
Nevar taupīt uz valsts nākotni!

.
Nekad dzīvē nav izdevies Ņujorkā ar “festivāla šoferi” uzsist klaču. Tas arī varētu būt izskaidrojums, kāpēc nevaru uztaustīt to loğiku, kura nosaka …RED komentēšanas misiju.
Vērsos pie IR Manifesta: “.. atvērts, godīgs un pozitīvi dumpiniecisks nedēļas žurnāls un sarunu terminālis internetā”. Ne vairāk, ne mazāk. Skaidri un loğiski. Teorētiski.
Bet praktiskajā …RED komentēšanā? Ja “uzknābšana” ir atvērtums, tad štimmē. Bet, varbūt, “iekniebšana ar pagriezienu” ir godīguma etalons? Dumpinieciskums tur gan ir liku-likām. Tikai ne pozitīvs. Tāds mūžīgi mākslinieciski-opozicionārais.
Eh, vajadzēja ar to “festivāla šoferi”…

Cik zinu no skolotāju atsauksmēm, tad tās visas kvalifikācijas, kursi un ES naudas tiek tērētas tērēšanas pēc nevis lai saniegtu kādu mērķi. Piem., skolotājiem “māca” par apvienotajām klasēm, bet lektors nespēj atbildēt uz jautājumu, ko lai dara skolēns nākamajā gadā, ja viņš jau ir izņēmis tēmu ar vecākas klases skolēniem.

Kad izlasīju izglītības un zinātnes ministres vēlējumu 2009./2010. mācību gada noslēgumā, ministrijas mājas lapā sameklēju Tatjanas Koķes CV. Gribējās zināt, kādu specialitāti ir apguvis cilvēks, kurš raksta: „Kad gatavojoties skolas gada noslēgumam, izlaidumiem un arī Jāņu svinēšanai, ar ozola zariem rotāsiet telpas un no tiem pīsiet vainagus, aicinu atcerēties – tieši vētras liek ozoliem laist saknes dziļāk zemē. Tā arī mums, izglītībā iesaistītajiem, pārbaudījumi jeb ikdienas darba grūtākie uzdevumi liek mēroties ar šķēršļiem, tos pārvarēt un kļūt stiprākiem”. Izrādās, Tatjanas Koķes „specialitāte, kvalifikācija” ir pedagoģe, filoloģe, angļu valodas pasniedzēja. Un nav tur teikts, ka viņa, piemēram, būtu beigusi kapu izvadītāju kursus un apguvusi izvadīšanas runu stilistiku. Nē, turklāt Koķe ir izglītojusies arī Zviedrijā, Lielbritānijā, Beļģijā. Un te arī slēpjas viens no ministres vēlējuma īstajiem „batoniem” jeb divkosībām – viņa aicina skolu absolventus izvēlēties studijas Latvijā. Kāpēc? Tas, vai spējīgākie jaunieši pametīs Latviju, taču nav atkarīgs no tā, kur viņi studēs. Un vai tiešām Latvijai vairs nav vajadzīgi cilvēki ar labu, prestižu ārzemju augstskolu diplomiem?
Un vēl. Citādāk kā par divkosību ir grūti nosaukt arī Koķes aicinājumu jauniešiem konkurēt uz budžeta vietām. Jo vēl šopavasar ministre publiski izteicās, ka pieļauj iespēju, ka augstākā izglītība Latvijā būs pieejama tikai par maksu. Tiesa, ne uzreiz, bet varot runāt par kādu pārejas periodu. Turklāt tās budžeta vietas, uz kurām ministre aicina skolu absolventus, bakalaura programmās nākamajā mācību gadā būs par 3% mazāk nekā šajā.
Man jau liekas, ka būtu godīgi jauniešiem pateikt apmēram to pašu, ko man pirmo reizi ierodoties Ņujorkā teica festivāla šoferis: „Te ir viens likums – katrs par sevi!”
Un es vēlētu ne tikai izdzīvot, bet arī ļoti daudz sasniegt. Gan sev, gan Latvijai. Jo atliek taču pieņemt, ka citas dzīves un tātad arī dzimtenes mums vairs nebūs!

“Laba” austākā izglītība visbiežāk ir atkarīga no paša studenta vēlmes ko apgūt.

Ir viena cita lieta, ko Latvija pagaidām nevar piedāvāt – konkurētspējīgu atalgojumu. Drošvien simtiem cilvēku aizies mācīties juristos, un ko tālāk? Principā teorētiskas zināšanas likumos valstī, kurā nav darba juristiem. Labāk jau uz kādu citu valsti, mācīties viņu likumus un valodas, un pēcāk tur arī strādāt.

Latvija varbūt piedāvā izglītību, taču diemžēl tā nevienam nav vajadzīga. Visi gaišie prāti jau mācās citur Eiropā, un mums paliek tikai “otršķirīgi” studeni, kuri paši par sevi nav slikti, bet ar nedabiskām ambīcijām par miljoniem latu algu gadā.

Augstākā izglītība un mācībspēki Latvijā bieži vien ir nekvalitatīvi, kaut vai salīdzinot ar to pašu Igauniju.
Pirms aģitēt, sen vajadzēja reformēt augstāko izglītību, kas daudz kur pārvērtusies par “augstskolu biznesu” un naudas pumpētavu.