Sākas 63. Starptautiskais Kannu kinofestivāls

vai mēs to nevarētu darīt zināmu Kannu festivālam un viņi savkārt diskvalificē krieviju [viņi diskvalificēs visu pasauli bet ne krieviju]

Mjā.
Sanāk, ja kāds no Latvijas painformē Kannu žūriju par to, ka Latvija tomēr nav Krievija, Mihalkovam šmuce starptautiskā mērogā…

Varētu vien priecāties par to, ka vienu no šī gada Kannu festivāla konkursa filmām tieši šobrīd var redzēt arī Rīgā. Proti, kinoteātrī Parex Plaza jau kopš 23. aprīļa tiek demonstrēta Ņikitas Mihalkova filma „Saules nogurdinātie 2: Dieva priekšā”.
Taču tas, ka šo filmu šobrīd Rīgā ir iespējams redzēt, drīzāk ir nevis prieka, bet lielas apbrīnas vērts. Jo faktiski tas nav iespējams – filmai jābūt vai nu Kannās, vai nu Rīgā. Abās vietās vienlaicīgi tā nedrīkst būt, jo viens no svarīgākajiem Kannu kinofestivāla noteikuma punktiem nosaka – festivāla oficiālajā konkursa programmā tiek iekļautas filmas, kas iepriekš nav izrādītas nekur citur kā tikai tās izcelsmes jeb ražotājvalstī (ja tādas ir vairākas, tad tikai vienā no). Turklāt Kannu festivāls, kā arī citi festivāli (Berlīnes, Venēcijas, Lokarno, Amsterdamas dokumentālo filmu festivāls u.c.), kas izvirzījuši šo prasību pēc pasaules pirmizrādes ekskluzivitātes, pie tās arī ļoti stingri turas un tādejādi rūpējas par savu prestižu un unikalitāti. Un pēdējos gados filmas atbilstību šim kritērijam ir kļuvis ļoti vienkārši kontrolēt (internets, protams). Tāpēc šmaukties neviens īpaši nemēģina, jo kam gan ir vajadzīgs skandāls, kura loģiskais iznākums ir filmas izslēgšana no konkursa.
Tādejādi tas, ka „Saules nogurdinātie 2” šobrīd ir Rīgā, labākajā gadījumā varētu nozīmēt to, ka Latvija ir filmas ražotājvalsts. Taču Latvija, protams, nav starp filmas kopražotājiem, tie, kā vēsta programma, ir Krievija, Francija, Vācija.
Tāpēc atliek sliktākais gadījums – ka pēc Krievijas kino institūciju uzskatiem Latvija ir Krievija un Kannu festivāls to ir akceptējis. Diemžēl.