Šis teiciens laikam krāšņi ilustrē divas 8.februāra presē lasītas ziņas: “Centrālā Statistikas pārvalde” (CSP) ziņa: “2010.gadā nabadzības riskam Latvijā bija pakļauti 19% iedzīvotāju”. ES statistikas biroja “Eurostat”(Eiropas Savienības Statistikas birojs) ziņa: “2010.gadā nabadzības riskam Latvijā pakļauti 38 % iedzīvotāju”. It kā divas satura ziņā līdzīgas ziņas, bet kas noticis ar skaitļiem? Kam ticēt, autoratīvajam “Eurostat” vai mūsu pašmāju Statistikas pārvaldes statistiķiem? Kā tad tā sanācis, ka ES statistikas birojam skaitlis divas reizes lielāks?
Labklājības ministrija un CSP svēti apgalvo, ka “Eurostat” dati par nabadzības risku neataino patieso situāciju. Esot izmantota “nepareizā” metodoloģija kā arī izmantota novecojusi informācija, proti, izmantoti gadu vecāki dati? Hmm, vai tiešām gada laikā divas reizes samazinājies nabadzības riskiem pakļauto skaits? Diez vai kāds tam noticēts, varbūt vienīgi premjers V.Dombrovskis var uzgavilēt! Smieklīgs ir arī apglvojums par “nepareizās” metodoloģijas izmantošanu, jo pat ekonomikas studentam vajadzētu zināt, ka Eurostat ir visautoritatīvākais oficiālās statistikās informācijas apkopotājs Eiropā, turklāt šī institūcija izmanto vienādu metodoloģiju visās ES valstīs.
Bet ja nopietni, tad mani nedaudz satrauc pēdējā gada laikā Centrālās Statistikas pārvaldes veiktās darbības, jo šī nav pirmā reize, kad mūsu statistiķu dati būtiski atšķiras no citu pētījumu rezultātiem.
Ja atceramies, uz āŗzemēm emigrējušo iedzīvotāju skaitlis Statistikas pārvaldei arī bija 6 reizes mazāks nekā ekonometrijas profesora Mihaila Hazana pētījumā. Proti:
CSP pētījums ‘pēdējo desmit gadu laikā emigrējuši apmēram 33 tūkstoši cilvēku” Mihaila Hazana pētījums: “pēdējo desmit gadu laikā emigrējuši apmēram 200 tūkstoši cilvēku”
Par smieklīgi mazo 33000 emigrējušo skaitu laikam smējās pat 5.klases skolnieki, bet tikai ne CSP vadība. Lai cik dīvaini tas neliktos, Centrālā statistikas pārvalde kārtējo reizi pilnā nopietnībā mēģināja noķengāt “neatkarīgo” pētnieku secinājumos, šajā gadījumā apgalvojot, ka cienītais profesors nav izmantojis “pareizo” metodoloģiju un kvalitātes kritērijus. Par nožēlu mūsu valsts statistiķiem, nepagāja ne pāris mēneši, kad mēs tautas skaitīšanas rezultātos varējām pārliecināties, ka profesoram M.Hazanam bija pilnīga taisnība, bet CSP dati no realitātes atšķīrās vismaz sešas reizes.
Ar šiem diviem bēdu stāstiem CSP minhauzeniskie piedzīvojumi nebeidzas. Domaju, ka visi atceras skandālu, kad CSP nekonsultējoties ar “Datu valsts inspekciju” izstrādāja elektronisko tautas skaitīšanas sistēmu. Kā jau bija paredzems, šī haotiskā valsts iestāde nebija saskatījusi risku iespējā autorizēties sistēmā ar pases numuru un personas kodu, kas rezultātā ļāva jebkuram izmantot publiski pieejamus personas kodus un pases numurus, lai brīvi piekļūtu sistēmā jau ievadītajiem datiem. Kopumā tika aizpildītas 66 967 anketas.
Jāpiemin, ka tā laika Ekonomikas ministrs Artis Kampars (“Vienotība”) pat bija uzdevis veikt dienesta pārbaudi par CSP amatpersonu atbildību saistībā ar iespēju piekļūt elektroniski aizpildītajām tautas skaitīšanas anketām. Izmeklēšanas rezultāti kā jau ierasts šajā valstī – joprojām izpaliek.
Redzot šādas dīvainības man ir pilnībā jāpiekrīt Mihaila Hazana teiktajam: “Es tiešām uzskatu, ka ar iedzīvotāju statistiku saistītās CSP struktūrvienības jau labu laiku savas funkcijas nepilda kvalitatīvi.” (žurnāls “IR” 8.dec). Savukārt, man rodas jautājums, kāpēc mums vajadzīga šāda iestāde, ja vienīgais, ko viņi pēdējā laikā spējuši “saražot” ir absolūti neprecīzus skaitļus, ko diez vai mūsu valsts institūciju analītiķi spēs kaut jel kādā veidā izmantot. Vienīgā iespēja ir Centrālos Statistikas pārvaldu nosaukt par “Centrālo Minhauzena biroju” un tad jau leģitīmi varētu producēt jaukas vakara pasaciņas.
P.S.
Nobeigumā. Es ļoti atvainojos lielākajai daļai CSP darbinieku, jo patiesi uzskatu, ka viņi veic ļoti vērtīgu darbu un pārsvarā pēc labākās sirdsapziņas. Diemžēl šo iestādi, acīm redzot, vada nekompetenta vadītāja un vēl daži strūktūrvienību vadošie darbinieki. Turklāt, cik ir nācies dzirdēt no dažādiem avotiem, personāls šajā iestādē tiek pieņemts darbā neievērojot nekādus kvalitātes kritērijus. Darba vietas iegūst „savējie” konkursi parasti ir „fiktīvi”. Savukārt pašus talantīgos cilvēkus CSP apzināti nepieņem. Man personīgi ir pazīstami vairāki ar labām matēmātikas un statistikas zināšanām apveltīti cilvēki, kas neveiksmīgi kandidējuši šajā iestādē, tai pat laikā absolūti humanitārās jomās izglītoti cilvēki bez jel kādas pieredzes statistikas darbā ir ieguvuši statistiķu vakances. Man ir zināms viens cilvēks, kas jau traģikomiskā veidā 7 gadus pretendē uz dažādām vakancēm šajā iestādē. Šim cilvēkam ir gan bakalaura grāds, gan maģistra grāds demogrāfijā, kā arī visa līdzšinējā darba pieredze saistīta ar datu apstrādi, statistiku. Lai cik dīvaini man tas no malas neliktos, bet šis pretendents joprojām nevar dabūt darbu šajā valsts iestāde ar 540 darbiniekiem un visnotaļ lielu kadru mainību. Šis bēdīgais piemērs, manuprāt, lieliski ilustrē CSP notiekošo un norāda, kur slēpjas Minhauzena cienīgo datu cēloņi.
Komentāri (28)