Jaunā spēlfilma Marijas klusums — par upuriem un kolaboracionistiem
Juku laiki ir lakmusa papīriņš cilvēcībai: vai spējam to saglabāt, kad apkārt valdošie apstākļi — totalitārs režīms un bailes — cenšas visu izskaust? Pie šī fundamentālā jautājuma ir atgriezies režisors Dāvis Sīmanis — viņa jaunākā, Berlīnes kinofestivālā pirmizrādītā (un ekumeniskās žūrijas balvu saņēmusī) spēlfilma Marijas klusums atskatās uz pagājušā gadsimta 30. gadiem Maskavā, brīdi pirms Staļina Lielā terora. Filmas galvenā varone, mēmā kino un teātra aktrise Marija Leiko šajos notikumos tiek ierauta liktenīgas aizkavēšanās dēļ: aktrise pēc meitas nāves no Eiropas atbrauc pakaļ mazmeitai un ļaujas pierunāšanai uzkavēties Maskavā, piekrīt strādāt latviešu teātrī Skatuve.
Notverti ēnu pilsētā
Filmas vide — iemūžināta kinooperatora Andreja Rudzāta nevainojamo gaismēnu melnbaltajos kadros — ir draudīga un izstaro nedrošību. Kā rēgi pa sniegotajām ielām šaudās melnas kravas mašīnas ar uzrakstu Hļeb jeb latviski — maize. Šo vāģu kravas nodalījumos kā bezpersoniski priekšmeti citu nakti pēc citas tiek aizvesti cilvēki.
Sākotnēji Leiko, atrazdamās augstu NKVD funkcionāru — galvenokārt latviešu — aizgādībā, to nepamana (vai izliekas neredzam), taču represiju sažņaugtā dūre pakāpeniski pietuvojas arī viņai. Vairs nav iespējams neuzdot jautājumus par to, kam pieder konfiscētais milzu dzīvoklis, kurā viņu — dīvu — iemitina pēc ierašanās Maskavā. Uzticēties nevar nevienam, bīstamības sajūta uzblīst ar katru mirkli. Šo sajūtu filmā «būvē» te padomju slepenpolicistu brutalitāte un varaskāre, te ainas ar dažādiem uzbrukumiem uz ielas, bet sabiedrības vēderos arvien skaļāk urkstošo trūkumu ilustrē rindas pēc kartupeļiem.
Mērķtiecīgi veidoto laikmeta un vides portretējumu var salīdzināt ar režisora iepriekšējām filmām — ar ārstniecības iestādi kara šausmu novārdzinātajiem Sīmaņa spēles kino debijā Pelnu sanatorija (2016), arī ar Rīgas ielām nacistu okupācijas laikā stāstā par cilvēku glābēju Žani Lipki filmā Tēvs Nakts (2018). Tāpat arī ar tumšajiem pilsētu pakšiem, kur sadūrās vērtības un ideāli filmā Gads pirms kara (2021). Izņēmums ir vienīgi 2014. gadā tapusī stilizācija Escaping Riga par divām Rīgā dzimušām personībām — režisoru Sergeju Eizenšteinu un filozofu Jesaju Berlinu (filma tika pieteikta kā daļēji dokumentāls darbs).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.