Režisora Dāvja Sīmaņa veidotā spēlfilma Marijas klusums nesen uzmirdzēja Berlīnes kinofestivālā un tūliņ piedzīvos pirmizrādi Latvijā. Iespējams, Sīmanis aprīlī kļūs par Latvijas Kultūras akadēmijas jauno rektoru
Neparasti karstā Otro Lieldienu pēcpusdienā viņš ierodas uz tikšanos koši sārtu, saulē apdegušu seju, jo bijis ģimenes pārgājienā gar daiļās Gaujas krastiem. Šīs dienas Dāvim Sīmanim (44) ir kā īss atelpas mirklis starp filmas Marijas klusums pirmizrādi un gaidāmajām Latvijas Kultūras akadēmijas rektora vēlēšanām.
Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā klusums radīja lielu troksni — latviešu spēlfilma saņēma festivāla ekumeniskās žūrijas balvu. Tā ir augsta atzinība, ko latviešu filmai izdevies izcīnīt šajā prestižajā festivālā.
Marijas klusums ir stāsts par latviešu izcelsmes mēmā kino un teātra aktrisi Mariju Leiko, kura starpkaru periodā bija Eiropas līmeņa zvaigzne, bet liktenīgu apstākļu dēļ nonāca padomju Krievijā Lielā terora laikā, kad 1938. gadā Staļina režīms iznīcināja vismaz miljonu cilvēku, tajā skaitā arī tūkstošiem Krievijā dzīvojošo latviešu. Arī visu Maskavas latviešu teātra trupu Skatuve. Dāvja Sīmaņa filma melnbaltā kino estētikā un caur izciliem aktierdarbiem precīzi parāda totalitārisma gaļas mašīnu, kas nesaudzē nevienu — pat ne tos, kuri sākumā griež nāves mašīnas rokturus.
Diemžēl filmas tēma sasaucas ar šodienas realitāti, kad Krievija terorizē gan Ukrainu, gan savus pilsoņus, un totalitārā režīma mašinērija griežas tā, it kā nebūtu pagājuši gandrīz 100 gadi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.