Arhibīskaps Jānis Vanags Lieldienu laikā aicina padomāt par latviešu tautas izdzīvošanu — lai tas notiktu, nepieciešama īsta solidaritāte, bet tādu rada tikai dziļas kopējas vērtības
Jānis Vanags sarunai izvēlas drošu vietu — Vecrīgu, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldi. Viņa kabinetā uz galda stāv milzīga, sena Bībele un dažādi kristīgi simboli, mēs runājam divos piegājienos, kopumā vairāk nekā piecas stundas. Arhibīskapam svarīgi pakavēties pagātnē un pieminēt nozīmīgus notikumus, cilvēkus un dzīves pagriezienus. Dažbrīd Vanaga acis kļūst valgas, bet viņš miklumu ātri aizmirkšķina. Kad vēlāk pieminu, ka pēdējos gados viņš kļuvis tāds kā maigāks, arhibīskaps to nenoliedz — tā viņu ietekmējušas garīgās meditācijas, kurās patiesi saticies ar Kristu.
Kad atvadoties pasmejamies par ilgo sarunu, arhibīskaps nosaka: «Labi apzinos, ka šī ir viena no manām pēdējām sarunām. Kad vairs nebūšu amatā, mani jau neviens neintervēs.»
Gada nogalē izskanēja ziņa, ka drīzumā dosities pensijā. Pēc tam — ka ziņa ir pāragra. Kāds īsti ir jūsu lēmums?
Ja Dievs gribēs un es dzīvošu, tad emeritūrā došos nākamgad jūnijā, kad jānotiek kārtējai sinodei. Es varētu palikt līdz 70 gadu vecumam, 2028. gadam. Taču tad būtu jāsasauc ārkārtas sinode, gandrīz 400 delegātu no visas Latvijas. Tas ir sarežģīti un dārgi.
Pēdējā laikā arī veselība sašūpojās, nav agrākās enerģijas. Baznīcai vajadzīgs dinamisks vadītājs. Taču galvenais — nonācu pie iekšējas izjūtas, ka pietiek. 32 gadi — nezinu, vai kāds Rīgas arhibīskaps bijis amatā tik ilgi. Pa šo laiku ir izauguši spējīgi, baznīcai uzticīgi brāļi, kas kalpos ne sliktāk un kādās lietās noteikti labāk par mani.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.