Daudzu Eiropas valstu lauksaimnieki sūdzas par sarežģītajiem saimniekošanas apstākļiem un vairs nevēlas ar to samierināties
No cilvēciskā viedokļa tā ir katastrofa, saka 38 gadus vecais Pjērs Bretaņa no Pornikas mazpilsētas Francijas rietumu krastā. Lai gan viņa tēvs «nomira 60 gadu vecumā no pārpūles un nespējas pielāgoties modernajām prasībām», Pjērs nolēma pārņemt mantoto zemnieku saimniecību. Turklāt izvēlējās pāriet tikai uz bioloģiskas liellopu un vistas gaļas ražošanu. Tagad viņš šaubās, vai tā bija pareiza izvēle.
«Mums tas viss ir apriebies,» viņš stāsta avīzei The Guardian. «Es mīlu savu darbu — saimniekoju bioloģiski, jo esmu pārliecināts, ka tas ir pareizi gan no ētiskā, gan no veselības viedokļa. Deviņu gadu laikā, kopš kļuvu par zemnieku, nekad neesmu piedalījies protestos, es labprātāk esmu kopā ar saviem dzīvniekiem. Taču situācija kļūst pārāk sarežģīta — mums ir vajadzīgas pienācīgas cenas, kas atspoguļotu ne tikai mūsu produkcijas kvalitāti, bet arī mīlestību, ko ieguldām šajā darbā.»
Pērn viņš vidēji uz rokas nopelnīja 600—700 eiro mēnesi. Par laimi, divu bērnu ģimene spēj savilkt galus, jo sievai ir labāk algots darbs. (Salīdzinājumam — Latvijā augkopībā un lopkopībā nodarbinātie uz rokas saņem vidēji 984 eiro, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati.)
Tieši bioloģiskās produkcijas ražotāji bija pirmie, kas Francijā pagājušajā vasarā sanāca tolaik salīdzinoši nelielos protestos, kritizējot pārāk zemās iepirkuma cenas. Aptaujas liecina, ka vietējo zemnieku prasības atbalsta gandrīz 90% Francijas iedzīvotāju, taču veikalos viņi tik un tā izvēlas lētākus importa ražojumus, jo paši ir sašutuši par pieaugošo dzīves dārdzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.