Empātiskie androīdi

Filipa K. Dika romāns ir klasika, kas spēj pārsteigt arī mūsdienās

Amerikāņu fantastikas klasiķis Filips K. Diks (1928—1982) ir no tiem rakstniekiem, kas pasaulē labāk pazīstams ar savu darbu ekranizācijām, it īpaši ar 1982. gada filmu Pa asmeni skrienošais. Tās pamatā ir nupat arī latviski iznākušais romāns Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām? — pārsteidzoši cilvēcīgs, vienlaikus spraigs un melanholisks stāsts par cilvēku dzīvi nākotnē uz kara un radiācijas izpostītas Zemes. Liela daļa civilizācijas jau pārcēlusies uz Marsa kolonijām, kurp tiek vilināti arī palikušie, televīzijas reklāmām solot idillisku dzīvi jaunajā pasaulē ar robotu kalpiem, kamēr uz Zemes ir jācīnās par izdzīvošanu un cilvēcības saglabāšanu grūstošās daudzstāvenēs, virs kurām klājas radioaktīvo putekļu pārsegs.

Ridlija Skota filma vairāk pievēršas nākotnes noir estētikai (un no grāmatas izmanto tikai pamatsižetu), taču Dika romānā daudz lielāka uzmanība ir veltīta filozofiskajam jautājumam — ko nozīmē būt cilvēkam pasaulē, kur robotu atpazīšanai ir nepieciešami īpaši testi vai pat kaula smadzeņu analīze. Turklāt progress nerimst, un drīzumā iespējami arī jauni androīdu modeļi, kurus atšķirt no cilvēkiem vairs nebūs iespējams. 

Grāmatas šķietami piedāvātā atbilde ir līdzjūtība. Tā vienīgā ir robotiem netveramā un arī nesaprotamā cilvēku īpašība. Tas tiek uzsvērts nepārtraukti, sākot no empātijas iekārtām, kas cilvēkiem ļauj savienoties virtuālā emocionālā kopībā, un beidzot ar vispārējo vēlmi turēt mājdzīvniekus, kas ir kļuvuši par galveno statusa simbolu. Dzīvībai nepiemērotajos apstākļos tie gan ir tik dārgi, ka lielākajai daļai nākas iztikt ar mehāniskiem atdarinājumiem.

Par šādu mājdzīvnieku sapņo arī galvenais varonis, policists Riks Dekards, kuram uzdots nogalināt no kolonijām atbēgušos androīdus. Un samaksa par šī darba izpildi ļautu viņam nomainīt elektrisko aitu uz īstu dzīvnieku.