Filmas Pastkarte no Romas atziņa: uz atmiņām paļauties nevar, jādzīvo šodienai
Pastnieku pāris Ernests un Alvīne Hermaņi mīt nelielā, rozā privātmājā, ko ieskauj pelēkas, robustas padomju laika blokmājas. Gluži tāpat kā viņu namiņš ar mazdārziņu uz apkārtējās vides fona izskatās kā savrupa maiguma sala, arī abu attiecībās valda smalka iejūtība, kas krasi kontrastē ar cilvēku steidzīgo komunikāciju visapkārt.
Pieticīga dzīvestelpa un piecu eiro banknotes, ko Ernests (aktieris Jānis Jarāns) ik pa laikam sasien rullīšos un noslēpj sarkanpumpainā emaljētā podiņā («zārka nauda,» viņš saka), tāpat kā abu varoņu pietāte pret darbu ļauj noprast šo cilvēku dzīves kārtību — ir strādāts, dzīvots taupīgi, neļaujoties gandrīz nekādām pasaulīgām baudām.
Tomēr viens nepiepildīts sapnis urda Alvīni (aktrise Indra Burkovska) — viņa vēlas aizbraukt uz Romu. Šis sapnis un mēģinājumi to īstenot ir stāsta centrālais dzinējspēks, ko abi varoņi lūko sasniegt, par spīti dažādām ligām — vissāpīgākā ir Alvīni piemeklējusī Alcheimera slimība, kuras simptomi skaudri sāk ietekmēt abu ikdienu.
Cildenas lietas ikdienā
Pastkarte no Romas ir Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas spēlfilma. Pirms tam bija traģikomēdija Mamma vēl smaida (2022) par trim māsām, kas pēc mātes nāves mēģina viņu pārvest uz dzimteni. Abus kinodarbus vieno ne tikai skats uz ģimenes attiecībām, kad nākas sastapties ar kādu nopietnu dzīves situāciju, bet arī reālistiskais vides atainojums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.