«Pārcentās»

Ilmārs Rimšēvičs, kas Latvijas Bankas prezidenta pienākumus pildīja 18 gadus, pirmajā tiesu instancē atzīts par vainīgu kukuļņemšanā. Kādi pierādījumi palīdzēja tiesai pieņemt notiesājošu spriedumu?

Sprieduma pasludināšana tehnisku iemeslu dēļ aizkavējās par gandrīz 40 minūtēm. Uz sprieduma noklausīšanos atnākušais Ilmārs Rimšēvičs centās saglabāt mieru. Kad Rīgas rajona tiesa Jūrmalā 20. decembrī beidzot paziņoja savu lēmumu, bijušais Latvijas Bankas prezidents šķietami apjucis pameta tiesas zāli, žurnālistiem tikai īsi paziņojot, ka spriedumu noteikti pārsūdzēs. Lai gan viņam tika piespriesti seši gadi cietumā, Rimšēviča apcietināšanai pagaidām nebija pamata, jo tiesvedības laikā viņš nav vilcinājis procesu, lai izvairītos no kriminālatbildības. Apstākļi var mainīties, gaidot lietas izskatīšanu galīgajā instancē.

Otrs apsūdzētais — uzņēmējs Māris Martinsons — tiesas sēdei sekoja attālināti, vairākkārt atslēdzās un pieslēdzās translācijai, grozīja savu datora kameru, cenšoties neizrādīt sejā manāmo satraukumu. Kad tiesa paziņoja Rimšēvičam piespriesto sodu, Martinsons nopūtās, šķiet, saprazdams, ka pamats arī zem viņa kājām sāk ļodzīties, gluži tāpat kā upē kūstošais ledus gleznā aiz viņa muguras. Pieci gadi cietumā.

Tiesa atzina, ka kādreizējās Trasta komercbankas lielākā īpašnieka, nu jau nelaiķa Igora Buimistera apmaksātais atpūtas brauciens uz Kamčatku Krievijā 2010. gada augustā ir bijis kukulis Rimšēvičam. Šis ceļojums Latvijas Bankas prezidentam būtu izmaksājis 7279,50 eiro. Savukārt otru, daudz lielāku kukuli — 250 000 eiro — Rimšēvičs pieņēmis vairākos maksājumos 2013. gadā no Trasta komercbankas mazākuma akcionāra un bijušā valdes locekļa Viktora Ziemeļa. 

Savukārt Martinsons atzīts par vainīgu kukuļa došanā. Tiesa uzskata, ka izmeklētāju savāktie pierādījumi apstiprina, ka tieši Martinsons bija starpnieks, kurš Ziemeļa uzdevumā gan piedāvāja, gan arī nodeva naudu Rimšēvičam.