Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Kad izlasītas Kaspara Zalāna Telegrammas, gribas jautāt, vai pagājuši laiki, kad dzejnieks pirmajā grāmatiņā stāstīja par savām ikdienas sajūtām un asociācijām, brīvi dalot tekstu īsās rindiņās, neraizējoties par prosodiju vai pantmēru un neapzināti lietojot dažas retoriskas figūras. Debitanti Ivars Šteinbergs, Elvīra Bloma, Lauris Veips, Edvards Kuks, Linda Gabarajeva un citi apliecināja izglītotību un briedumu poētikas jautājumos. Arī Telegrammas konfrontē lasītāju ar sarežģītu saturu un bagātīgu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu klāstu. Šeit ir tik daudz paņēmienu — no dzejā pašlaik tik iecienītajām atkārtojuma formām, epiforām un anaforām līdz Morzes koda un matemātisku simbolu izmantojumam, no pieturzīmju nelietošanas līdz pieturzīmju pierakstīšanai ar vārdiem, no dzejprozas teksta grupēšanas divās paralēlās avīžu slejās līdz dzejoļa formai, kas atdarina mācību uzdevumu «savieno līdzīgos». Te ir arī no jautājuma zīmēm veidots grafisks «ciltskoks» (35) un neeksistējošā latviešu valodā pārfrāzēts Aleksandra Čaka dzejolis (60).
Roberts Vilsons ietilpīgajā recenzijā par Telegrammām raksta, ka Zalāns «aizraujas ar formāliem eksperimentiem tieši tādā mērogā, lai arī uz satura rādītāju (..) būtu jānolūkojas ar aizdomām un jājautā: «Kāda veida ziņojums ir šis?»»1, un izsaka arī bažas, ka nepieciešamība nemitīgi «atšifrēt» dzejoļus var traucēt līdzpārdzīvojumam. Formu daudzveidības eksplozija vilina kritiķi ķerties pie poētiskās gramatikas analīzes, taču nevar nepamanīt, ka Telegrammas satur emocionāli smagu, autoram ļoti būtisku saturu. Šī dzeja ir drūma, rūgta, sevi šaustoša, pat eksaltēta. Par to, ka tā nav tikai mākslinieciska spēle, atgādina arī krājuma pēdējais dzejolis — pēdējā telegramma. Tajā atgādināts, ka dzejnieks lasītāja priekšā iznāk atkailināts un trausls kā bērna darināta papīra puķīte, kā pusaudža nemākulīgi uztīta cigarete (79). Formas eksperimenti traktējami arī kā neatlaidīgi mēģinājumi izteikt iekšā rūgstošo, neērto, taču līdz galam nenoformulējamo un necaurredzamo vēstījumu.
Zalāna dzejoļi ļauj nojaust par nepatīkamām atmiņām, ambivalentu pusaudzības pieredzi («mēs barojām viens otru ar smīniem» (15), «mēs — / aplikuši brīvību kā kaklasaiti ar dzelkšņiem» (23)), sarežģītām attiecībām ar tēvu («Ar laiku manās acīs skolotājs / krita, kļūdams zemāks par šo pašu / slieku…» (68), «tēva komplekss» (47)), neizskaidroti disfunkcionālām attiecībām ar sievišķo («dzelzs jaunava» (28)). Daudzviet nomācošā personiskā pieredze pāraugusi par vispārēju eksistenciālu sāpi. Taču šie stāsti Zalāna dzejā netiek pastāstīti, izmantojot atzīšanās dzejas terapeitisko atklātību. Sāpes iespējams daudzveidīgi reprezentēt ar mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem, taču pilnībā atsegt apskatei nav iespējams: «es esmu aizvērts vāks / un putekļi uz tā» (77).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.