Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 6
Māsa
Mēs sapņojām, ka mums būs tik daudz dzīves, mās.
Tajā nebija aukstu sēdekļu, gaidīšanas
aiz turniketa, bezmiega nakšu slimnīcas
gaitenī. Tajā nebija autobusu,
kuros mūs modina lukturīša stars.
Tajā nebija joda un čuru smakas.
Mēs skrējām no kalniņa taisni pie ūdens
un peldējām pa bezdibens virsmu, pirms vēl
paspējām padomāt.
Bēdas mēs nepratām izmantot,
staigājām apkārt mīlestībai, kā iet
apkārt priekšlaikus uzziedējušam kokam.
Mēs gribējām nodzīvot dzīvi bez miega, blīvu
kā Argentīnas krasta mūzika,
dzīvi viendabīgu kā dārga metāla lietnis,
bet kurss bija draņķīgs — iemainījām pret prieku.
Un tagad, kad esam ieslēgti
smacīgā naktī, — vai varēšu vismaz atvadīties no tevis, mās?
* * *
Gaiss, kuru tu ieelpo, lai noturētos
uz ūdens, gaiss,
kura nepietiek, lai noturētos.
Gaiss, kuru tu izelpo līdz ar kliedzienu,
gaiss, kuru tu izelpo kliedziena vietā.
Gaiss, kura ir palicis tik maz pēc visiem
tiem gadiem.
Gaiss būtu briesmīgs, ja būtu redzams.
Tagad, kad mēs nerunājam jau vairāk nekā diennakti, gaiss
ir ciets kā piedošanas spals.
Gaiss, dedzini, noslāpē mani,
aizver manas bezjēgas žaunas.
Izdari tā, lai mēs plīvotu kā divas viena krekla
piedurknes, kā karogs, ar kuru neviens neies kaujā.
Gaiss nolādētais, kurš nenoturēja tēvu.
Atstājies beidzot arī no manis, atbrīvo mani
no savas visuresošās žēlastības, tādas kā
žēlsirdīgās māsas sājais smaids.
Gaiss, es tev apsolu: tālu neaizbēgšu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.