Uz fronti medicīnas māsa devās pagājušā gada nogalē un tagad ir kādas rotas galvenā kaujas mediķe Ukrainas armijā. Par īpašiem nopelniem šogad saņēma gan Latvijas, gan Ukrainas valsts apbalvojumus
Ar Sarmīti sazinos WhatsApp, strādājot tikai internets, telefonsakari ne. Sarunas laikā viņa ir slimnīcā, pašai radušās veselības problēmas, taču jau pēc pāris dienām grasās atgriezties frontē Ukrainas austrumos pie Limanas, kur notiek smagas kaujas.
Sarmīti jau bērnībā interesēja vēsture un tālas zemes. Pat tikusi pie iesaukas Kāpēcīte. Taču meitenei bija strauji jāpieaug, jo autokatastrofā gāja bojā triju jaunāko māsu tētis, Sarmītes patēvs, pēc tautības ukrainis, un jaunākā māsa. «Mana bērnība bija salauzta,» viņa saka. Bija jāpalīdz mammai uzturēt ģimeni. 16 gadu vecumā kļuva par sanitāri bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Vīķi, pēc tam studēja. Izmācījās par medicīnas māsu un veselības aprūpē nostrādāja 25 gadus, daudzus no tiem arī svešumā — Īrijā, Lielbritānijā, Filipīnās, pat Ziemeļjūrā par kuģa ārsti. «Man nepatīk būt piesaistītai vienai vietai,» viņa saka.
Doma par to, ka jādodas uz Ukrainu, Sarmītei ienākusi prātā jau 2014. gadā, kad sākusi studēt teoloģiju. Taču likumi toreiz neļāva Latvijas pilsoņiem karot citas valsts pusē, draudēja pat cietumsods.
Pandēmijas laikā Sarmīte strādāja kovida nodaļā Austrumu slimnīcā. «Darbs bija neprātīgi grūts. Katrā dežūrā mira pacienti, par spīti tam, ka centies darīt labāko, ko vari.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.