Entonija Dora jaunais romāns Putnu pilsēta mākoņos aicina ticēt stāstu spējai dziedēt un iedvesmot
Lasot romānu, sākumā ir viegli apmulst. Grāmatā ir šķietami neskaitāmas sižeta līnijas, kas apraujas ik pēc dažām lappusēm, lai ierautu lasītāju pavisam citā pasaulē: te uz Konstantinopoles aplenkumu 1453. gadā, te Korejas karu 20. gadsimta vidū, te mūsdienām ASV vai «paaudžu kuģi», kas nākotnē gatavojas aizvest saujiņu cilvēces projām no klimata pārmaiņu nomocītās Zemes. Turklāt tam visam pa vidu kā vienojošais pavediens stiepjas mūsu ēras sākumā sarakstīts stāsts ar šādu pašu nosaukumu, Putnu pilsēta mākoņos, ko lasa, tulko, iestudē un sargā gandrīz visi romāna personāži.
Mazpamazām Dora romānā tomēr parādās vairāki atbalsta punkti, ļaujot izbaudīt gan apbrīnojami detalizēti un dzīvi iezīmētās atsevišķās nodaļas, gan caurviju motīvus, galvenokārt grāmatu un stāstu varu. Pats autors romānu beigās nodēvē par «pateicības dziedājumu grāmatām», apliecinot jau lasīšanas gaitā vairākkārt izskanējušo pārliecību — pat smagākie pārdzīvojumi kļūst paciešami, ja līdzās ir kāds stāsts, kas novērš uzmanību, ļauj aizdomāties un uzlūkot pasauli citā gaismā.
Romānā piesauktā Putnu pilsēta mākoņos ir izdomāts sengrieķu autora Antonija Diogena darbs, kurā Diogena paša rakstītais, gadsimtu gaitā pazaudētais stāsts Neticamās lietas aiz Tūles ir apvienots ar citiem klasiskās literatūras darbiem, galvenokārt Apūleja Zelta ēzeli. Tas ir šķietami vienkāršs stāsts par «neiespējamu dumiķa ceļojumu līdz pasaules malai un atpakaļ», kas sarakstīts, lai izklaidētu Diogena slimo brāļameitu. Un tomēr nekas vairāk reizēm arī nav vajadzīgs.
«Daži stāsti reizē var būt gan aplami, gan patiesi,» tā Konstantinopolē mirstošajai māsai saka viena no Dora romāna varonēm Anna, lasot viņai priekšā Diogena aprakstītās pergamenta loksnes un tādējādi kļūstot par vēl vienu posmu šīs grāmatas dzīves ķēdē. Sava stāsta gaitā Annai izdodas izglābt Diogena darbu nākamajām paaudzēm, lai tas turpinātu izklaidēt, mierināt un iedvesmot cilvēkus noticēt dzīvei, lai cik baiga tā brīžiem šķistu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.