Izbirušas pērles kā no pārtrūkušas kreļļu virtenes. Bet varbūt asaras, kas jau desmit gadus nenožūst? Skatos bildē — parks ar 54 spožām metāla lodēm Zolitūdē sagruvušā veikala Maxima upuru piemiņai joprojām ir tikai arhitektūras mets. Realitātē te pašlaik demontē pazemes autostāvvietu.
Jā, pagājuši desmit gadi kopš 21. novembra traģēdijas, bet pat tik salīdzinoši vienkāršs darbs kā piemiņas vietas izveide nav pabeigts. Tad nav brīnums, ka sarežģītajā tiesvedībā joprojām nav gala sprieduma.
No upuru tuviniekiem dzird vilšanos un sāpes. Cilvēki zaudēja savus mīļos, jo viņi parastā ceturtdienas vakarā aizgāja pēc pārtikas vai veikalā apkalpoja pircējus.
Cietušie nespēja saprast un pieņemt, ka traģēdijā vainīgs izrādās tikai viens cilvēks, kas liktenīgi kļūdījās jumta konstrukciju aprēķinos. Es arī to nespēju pieņemt. Būvniecība ir tik birokrātiska parakstu un zieģeļu sistēma — ja galu galā vienas kļūdas dēļ milzīgu publisku ēku var uzcelt kā betona zārku, tad greizas ir ne tikai matemātiskās aplēses šī jumta sijām, bet arī mūsu valsts pārvaldības nesošās konstrukcijas. Tā nevar būt, ka tikai vienam parakstam garā atbildības ķēdē ir svars. Tagad lieta ir Augstākajā tiesā — jāgaida gala verdikts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.