Lai salīdzinoši nelielā tirgū attīstītos birža, svarīgi domāt par investīciju kultūras veidošanu un sabiedrības labklājības audzēšanu kopumā, uzskata Nasdaq Iceland vadītājs Magnuss Hardarsons
Vidējam latvietim Islande šķiet tāltāla zeme gan ģeogrāfiski, gan labklājības līmeņa ziņā. Tomēr, līdzīgi kā Latvija, arī šī ziemeļu valsts smagi izjuta 2008. gada globālo finanšu krīzi, kas nevairoja uzticību ne valdības pieņemtajiem lēmumiem, ne ieguldīšanai. Veselus 12 gadus investoru interese par akciju pirkšanu un pārdošanu vietējā biržā Nasdaq Iceland bija stabila kā nedzīva cilvēka kardiogramma, stāsta Magnuss Hardarsons (Magnus Hardarson). Taču kopš pandēmijas sākuma kapitāla tirgus Islandē attīstījies pārsteidzoši strauji.
Kā viņiem izdevies atjaunot ieguldītāju uzticību, ievērojami palielināt gados jaunu investoru bāzi un kāpēc arī uzņēmumiem iziešana vietējā, nevis starptautiskā biržā sniedz vairākas priekšrocības, intervijā stāsta Nasdaq Iceland prezidents, kurš Latvijā bija ieradies uz Baltijas kapitāla tirgus konferenci.
Ko darīt, lai vairāk privātpersonu izvēlētos kļūt par investoriem?
Zināmā mērā tā ir mūžīgā problēma — kas bija pirmais, vista vai ola? Tiklīdz kāds tirgus sāk attīstīties, investoru interese pieaug, savukārt, lai ieinteresētu uzņēmumus iziet biržā, jāspēj viņiem piedāvāt investorus. Tomēr lielākoties valsts ir gana unikālā pozīcijā, lai varētu veicināt šo attīstību. Dotu pirmo grūdienu.
Pirmkārt, liela nozīme ir valsts pārvaldīto uzņēmumu kotēšanai biržā vai to obligāciju izlaišanai. Tie lielākoties ir lieli, labi zināmi uzņēmumi, kas var piesaistīt gan vietējo, gan ārzemju investoru uzmanību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.