Franču kino un jaunie JRT aktieri — izrāde Pelēka vasara, saulaina ziema
Jaunā Rīgas teātra sezonas atklāšanas pirmizrāde Pelēka vasara, saulaina ziema man saistās ar jēdzienu fanfic — fanu literatūra. Kāds romāns, filma, autora uzburta pasaule ir tā aizrāvusi, ka gribas tajā pakavēties arī pēc tam, kad oriģināla vāki aizvērti. Mākslinieciskāk noskaņoti lasītāji tālāk raksta paši. Tā interneta dzīļu forumos top darbi, kuros zināmie varoņi darbojas citās situācijās vai autors sevi iztēlojies jau uzrakstītajās un aizpilda sižeta robus, papildina, pārveido, piešķir citas beigas… Un reizēm tā top arī pavisam nopietni vērtējami mākslas darbi. Jauno JRT aktieru Gerda Lapoškas un Matīsa Ozola dramaturģiskais kopdarbs gan, manuprāt, nav šis gadījums, tomēr ceru, ka šis ievads jums, skatītāji, palīdzēs saprast, vai vēlaties teātrī uz īsu brīdi pievienoties viņu fantāzijai.
Pelēka vasara, saulaina ziema, manuprāt, ir goda atdošana (arī jauno autoru pētījums, studijas) iepriekš eksistējošai estētiskai sistēmai. Kino, kas brīvi pārvar gadu desmitu barjeras, šāda prakse ir samērā izplatīta; teātrī kā fundamentāli ar savu laiku saistītā mākslā — mazāk. Bet Lapoška un Ozols atsaucas tieši uz kino — viņus iedvesmojis franču jaunais vilnis, 20. gadsimta 50.—60. gadu filmas ar tām raksturīgajiem estētiskajiem eksperimentiem un melanholiski rotaļīgo atmosfēru. Izrādes programmiņā katram no iestudējuma varoņiem pat izveidots savs saraksts — filmas, kas saistās ar konkrēto tēlu. Un tur ir kinovēsturē pazīstami franču režisoru vārdi — Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Robērs Bresons, Alēns Renē, Anjēze Varda. Laba izlase, ko inteliģentam cilvēkam atsvaidzināt atmiņā no jau redzētā, jaunākajiem skatītājiem — varbūt vērts paskatīties savu estētisko apvāršņu pavēršanai.
Atmiņu gan labi atsvaidzināt jau pirms izrādes, jo kaut ko sazīmēt iestudējumā varēs tie, kuru pieredzē šīs filmas atrodamas. Pelēka vasara, saulaina ziema galvenokārt ir tieši estētiskas studijas, ko veic topošais režisors Gerds Lapoška. Kā strādāt ar ritmu, kā uzburt atmosfēru, kā pārnest uz skatuves kino raksturīgus elementus — lēkšanu pa laika līnijām, spēles ar plāniem un montāžas tehnikām… Izrādes laikā ik pa brīdim prātā uzpeld atmiņas no redzētām kino ainām, un tas acīmredzot pierāda, ka Lapoškas mēģinājumi nav neauglīgi. Savukārt skatītājam tas ir darbs ar paša atmiņām — ja šis kino jums bijis svarīgs, iespējams, atcerēsities, kā to skatījāties. Pakavēsities fantāzijā, kas jūs apvieno ar izrādes veidotājiem, paklīdīsit pa kādreiz pazīstamām takām.
Ja uz iestudējumu skatās no šādas perspektīvas, tad grūti pat kaut ko pārmest. Tehniski izrāde ir veidota labā līmenī, tai ir laba scenogrāfija (Dace Ignatova), smeldzīgi skaista mūzika (grupa Alejas) un tehniski precīzi aktierdarbi. Taču zālē sēdošajiem līdzpārdzīvojuma īsti nav.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.