Dmitrijs Petrenko dodas uz Tallinu, lai kļūtu par Krievu teātra māksliniecisko vadītāju un tuvinātu Baltijas sabiedrību vienotai izpratnei par pilsonisku domāšanu un attīstības ceļu
Pavasarī Tallinas Krievu teātrī iestudējis somu dramaturga Tumasa Jansona lugu Pie saites, režisors Dmitrijs Petrenko tūlīt pat saņēma uzaicinājumu piedalīties konkursā par mākslinieciskā vadītāja vietu. Un uzvarēja. «Mēs uzreiz sajutām, ka viņa mākslinieciskais līmenis un uzskati mums ir tuvi,» Igaunijas televīzijā sacīja teātra direktore Svetlana Jančeka. «Un gribam, lai viņš turpmākos gadus nosaka mūsu teātra ideoloģiju.» Tas nenozīmē, ka režisors neatskatīdamies dosies prom no Latvijas un Liepājas, kur līdz šim bija teātra galvenais režisors. Bet laika un darbu sadalījums būs citāds.
Patlaban, kad Latvijas kultūras vidē turpinās kaislības ap un par teātru vadīšanu — gan administratīvo, gan māksliniecisko —, Dmitrijam ir ļoti skaidra vīzija par to, kurp vajadzētu virzīties krievu diasporas teātriem ne tikai Tallinā, bet visā Baltijā. Šajā izpratnē viņš, iespējams, pat vairāk balstās uz savu pirmo profesiju — žurnālistiku.
Vai tu esi fatālists?
Absolūti. Es jūtu, kā viss manā dzīvē notiek. Tas laikam nāk no pieredzes — vislabākais ir atnācis pats, nevis tad, kad esmu centies realizēt savas ambīcijas. Tajā, ko liktenis piespēlē, es jūtos vislabāk.
Kas ir liktenis?
Neesmu reliģiozs. Es teiktu — augstāka lietu kārtība, kurai aizvien vairāk sāku uzticēties, saprotot, ka šajā dzīvē esmu aktieris, kurš izpilda savu lomu. Varu to izdarīt labāk vai sliktāk, bet atteikties no lomas vai pārrakstīt lugu — tas nebūtu godīgi pret «režisoru». (Smejas.)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.