Šogad Paula Stradiņa slimnīcā veikta jau simtā nieres transplantācija no dzīva donora. Turklāt tā bija jau trešā nieres izņemšana no dzīva donora laparoskopiski jeb veicot nelielus iegriezumus. Pašlaik jaunu nieri gaida aptuveni 60 pacienti, un ikviens no viņiem saprot, ka katra diena var būt izšķirošā viņa dzīvībai. Ir tikās ar cilvēkiem, kas savu nieri ziedojuši tuviniekiem
Tā darītu jebkurš normāls fāters
Emīlam Padrevicam bija tikai 10 gadi, kad ārsti paziņoja neizbēgamo — zēnam nepieciešama jauna niere. Pirmais, kurš atsaucās, bija viņa tētis Ingars. Nieri bija gatavi ziedot arī četri tēta brāļi, kā arī labākie draugi.
«Kad gaidījām Emīlu, nekas neliecināja, ka viņam ir kādas veselības problēmas. Taču uzreiz pēc dzimšanas, veicot pirmās analīzes, ārstiem bija skaidrs, ka dēlam ir problēmas ar nierēm,» atceras Ingars. Mazo zēnu aizsūtīja uz Bērnu slimnīcu. Tur uzstādīja diagnozi «hroniska tubulopātija».
Tas nozīmē, ka nieru kanāliņi nav līdz galam attīstījušies, līdz ar to nieres nepareizi pilda savu funkciju. Kāds no dakteriem prognozējis, ka puika nenodzīvošot pat līdz gadam.
Toreiz šie vārdi ļoti sāpinājuši un sarūgtinājuši. Tagad pēc gadiem Ingars tos noraksta uz mirkļa emocijām. «Sievasmāte Ventspilī atrada nefroloģi Lindu Mičuli, un viņa pārņēma dēla ārstēšanu. Sākumā Emīlam vienkārši laida sistēmas, bet pēc krūts barošanas beigām viņam bija jādod speciāla pārtika, kas nesatur kāliju,» paskaidro Ingars. Lielākā cīņa bijusi tieši ar šo minerālvielu, kas zēna asinīs uzkrājusies par daudz. Bet, ja tas tā notiek, var rasties sirdsdarbības problēmas, pat sirds apstāšanās. «Ikdienas dzīvē to, ka Emīlam ir nieru problēmas, nevarēja ne redzēt, ne just. Ārēji viņam nekas nekaitēja, vispār nekas! Slikti bija tikai analīžu rādītāji.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.