Filmas, ko vērts redzēt, atzīmējot Ukrainas Neatkarības dienu
Nereti nākas dzirdēt, ka kultūra un politika ir divi nodalāmi vienumi un kari jāizcīna frontē, nevis mākslā. Šādi apgalvojumi ir tuvredzīgi un ciniski. Tā var atļauties teikt tikai miera apstākļos dzīvojošie, kas bauda normāli funkcionējošas kultūrpolitikas atbalstu un nesaskaras ar propagandas un dezinformācijas mašinēriju.
Ukrainas kino patlaban kara apstākļos ir cieši saistīts ar politiskajiem lēmumiem valstī. Daļa kinoveidotāju nestrādā savā arodā, neuzņem filmas, bet piedalās karadarbībā, aizstāvot savu valsti. Arī līdzekļu kino finansēšanai tikpat kā nav gan kara, gan daudz kritizētās kultūrpolitikas dēļ (jūlijā no amata atkāpās kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko, jo izcēlās skandāls par kontroversālu 11 tūkstošu eiro piešķīrumu TV seriāliem).
Taču Ukrainas kino regulāri var redzēt starptautiskos un atzītos festivālos. Gaidāmajā Venēcijas kinofestivālā pirmizrādi piedzīvos Annas Burjačkovas filma Mūžīgi—mūžīgi (Forever—Forever). Ukraiņu filmas startējušas gan Kannu un Berlīnes festivālos, gan Roterdamā un arī tepat Riga IFF. Filmu autori ir jaunās un vidējās paaudzes režisori, kuri savos darbos reflektē par apkārtējo vidi, mēģina šķetināt savu pagātni un lūkoties nākotnē. Dokumentālajā kino šobrīd prevalē kara stāsti, savukārt spēlfilmas aptver tematiski plašu loku.
Svarīgs atbalsts
Ukrainas filmas, kas patlaban top, pārsvarā tiek veidotas bez valsts atbalsta, filmu veidotāji finansējumu meklē ārpus savas valsts. Tiešsaistē ir pieejams samērā liels ukraiņu kino piedāvājums: dažus darbus var atrast Netflix, vietnē Takflix.com ir pieejams plašs mūsdienu un klasikas darbu klāsts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.